DELFI lasītāju xRace komandas 'melnā diena'

Jebkura jauna pieredze tik un tā ir un paliek pieredze!

Tādēļ par visu pēc kārtas. Vispirms jāpiemin, ka šajā posmā bija izmaiņas mūsu komandas sastāvā. Raitim bija jādodas uz draugu kāzām, tādēļ viņa vietu nācās ieņemt kādam citam. Šo vietu uzņēmās ieņemt un darīja to godam Aldis, kurš agrāk diezgan profesionālā līmenī ir nodarbojies ar velosportu, tiesa gan pa šoseju nevis bezceļiem. Lai gan nav nekādu pārmetumu Aldim, tomēr tik un tā ir skaidrs, ka komanda ir kā viens veselums, kas veidojas un attīstās kopā. Tādēļ jau šīs izmaiņas mūs nedaudz izsita no ierastajām sliedēm.

Rīgas posmā mūsu komandu vajāja nepārtrauktas tehniskas ķibeles. Pirmās sākās vēl pirms pašu sacensību starta. Kristapam, mainot šosejas riepas uz xRace sacensībām atbilstošākām, kamerai vienkārši nolūza ventilis. It kā sīkums. Tikai nodomājām:

"Labi, ka tas notika tagad nevis kaut kad sacensību vidū!"

Pēc kapteiņu sanāksmes Āgenskalna ģimnāzijā, kāpjam uz riteņiem un esam ceļā uz veloparku pie Swedbank galvenās mītnes – Saules akmens. Nākamā neveiksme – Aldim pa ceļam nokrīt un sadalās pa pirmreizinātājiem pie riteņa stūres piestiprinātais lukturītis. Nepatīkami, bet nu arī nav mirstama kaite, gan jau iztiksim, jo lukturīšus esam paņēmuši līdzi pietiekoši daudzus.

Beidzot esam nonākuši Strēlnieku laukumā, kur pulksten 22:00 tiek dots starta signāls. Pirmais uzdevums – pēc fotoattēliem un Vecrīgas kartē atzīmētiem punktiem ir jāatrod vairāku objektu adreses, lai varētu atkodēt karšu un pirmo trīs kontrolpunktu atrašanās vietas. Tā kā mēs visi Vecrīgu pārzinām diezgan labi, visus objektus atrodam, mūsuprāt, visnotaļ ātri. Ar atkodēšanu gan iet mazliet grūtāk, tādēļ nolemjam skriet atpakaļ uz starta vietu, kur atrodam vēl daudzas citas komandas ar līdzīgām grūtībām. Visbeidzot, mazliet pakonsultējoties ar citām komandām, kodētais teksts tiek atšifrēts un mēs skrienam uz Vanšu tiltu pēc kartēm un tad pēc riteņiem. Kad bijām nonākuši veloparkā, jutāmies ļoti pacilāti, jo izskatījās, ka noteikti esam tur vieni no pirmajiem – teju visi velosipēdi vēl atradās tur un gaidīja savus īpašniekus. Tajā brīdī mēs vēl nezinājām, ka tā būs pēdējā reize šajā posmā, kad jutīsimies priecīgi.

Pirmajos trīs kontrolpunktos vajadzīga tikai viena SI atzīme katrā, tādēļ sarunājam tikšanās vietu un sadalāmies, lai ietaupītu laiku. Nākamā neveiksme – Kristapa ritenim pārtrūkst ķēde. Kamēr mēs ar Aldi gaidām Kristapu norunātajā vietā, vērojam, kā pamazām tiek zaudēts sākotnējais pārsvars, jo arvien vairāk un vairāk komandu mūs apdzen. Beidzot parādās arī Kristaps, ātri pārspriežam, kas notika, un minam pedāļus grīdā. Pagaidām vēl ir sajūta:

"Nekas vēl nav zaudēts, gan jau atgūsim iekavēto"

Tomēr nepaspējām pat tikt līdz nākamajam kontrolpunktam, kad Kristapa ķēde nolēma pārtrūkt vēlreiz, šoreiz ar bēdīgākām sekām. Plīstot ķēdei, tika nelabojami saplēsts priekšējais spriegotājs. Pēc ķēdes salabošanas, tā ir kļuvusi ievērojami īsāka, jo abas reizes nācās izņemt pāris posmus. Šajā brīdī Kristapa velosipēdam praktiski vairs nav iespējas pārslēgt ātrumus. Lielākais iespējamais ir "1" priekšā un "8" aizmugurē, kas turklāt vēl ir diezgan riskanti, jo ķēde sanāk nospriegota pa diagonāli. Neskatoties uz risku, ka ķēde jebkurā brīdī varētu pārtrūkt atkal un Kristapa maksimālais ātrums ir aptuveni 19 – 20 km/h, kā arī mēs esam neglābjami iepalikuši, turpinām ceļu un sasniedzam nākamo kontrolpunktu.

Ilgi nav jāgaida līdz nākamajai ķibelei. Apstājoties, lai papētītu karti un izdomātu turpmāko maršrutu, izdzirdam velobraucējiem tik nepatīkamo skaņu "cssssssss". Jā, patiesi, caura kamera, šoreiz Kaspara ritenim. Nu jau esam galīgi sagrauti, un varam tikai ar nolemtības sajūtu balsīs izkliegt:

"Nopietni!?! Jau atkal!?!"

Ar tādu pašu nolemtības sajūtu, meža vidū, lietū nomainām kameru. Tā kā vienu kameru Kristaps nomainīja jau pirms, sacensībām, tad šī, kuru uzliekam, ir pēdējā. Viss, vairāk rezervju nav. Var redzēt, ka visiem galvā šaudās doma, ko neviens īsti negrib skaļi izteikt.

"Varbūt šoreiz metam mieru?"

Beidzot kāds to pasaka. Izanalizējam objektīvo realitāti – Kristapa apšaubāmo ķēdi un ierobežoto maksimālo ātrumu, rezerves kameras trūkumu, galu galā arī visas līdzšinējās neveiksmes un attiecīgi sagrauto morāli, kā arī to, ka esam neglābjami atpalikuši bez reālām iespējām kaut ko labot. Visi šie aspekti ir par pamatu lēmumam izstāties no turpmākajām sacensībām. Kaspars zvana uz kartē redzamo SOS tālruni: "Sveiki, šeit DELFI komanda. Gribam paziņot, ka tehnisku problēmu dēļ sacīkstes nevarēsim turpināt un izstājamies."

Izklausās divi tik īsi un sausi teikumi, tomēr tos izteikt bija tik grūti. Saņemam norādījumus atgriezties sacensību centrā. Tā arī darām, klusējot minamies atpakaļ uz Āgenskalna ģimnāziju. Kā izrādījās, šī vakara nedienas vēl nebija galā. Pavisam netālu no sacensību centra pamanījām, ka caura un nolaidusi gaisu ir arī nupat kā nomainītā kamera Kaspara ritenim. "Lielisks" noslēgums! Vien ar zināmu rūgtumu pasmejamies, ka labi vien ir, ka griezāmies atpakaļ, jo kas zina, kur pretējā gadījumā būtu palikuši un kā tiktu atpakaļ.

Lai gan mums arī iepriekš ir bijušas dažādās kļūmes un izgāšanās, tomēr šajā posmā piedzīvotās emocijas ar tām nevar salīdzināt. Pēc xRace Rīgas posma nepamet tāda bezspēcības un vilšanās sajūta. Jā, protams, arī mazliet iedragāts lepnums, jo viena lieta ir kļūdīties, bet tomēr vismaz finišēt, un pavisam cita nespēt pat veikt visu distanci. Šīs emocijas vēl pastiprina xRace mājas lapā redzamās bildes no citiem uzdevumiem, līdz kuriem netikām, kā arī forumā redzamās pozitīvās atsauksmes par tiem. Nu neko darīt, tagad mums ir nepilns mēnesis līdz 17. septembrim, kura laikā vajadzētu sakārtot domas, norīt krupi, lai atgūtu nokavēto Siguldā!