"Mūsu senči ievēroja, ka stārķi grauzējus iznīcina. Jā, arī zaķēnus, kuri grauza labības vārpas.
Iegāju arī Tukuma senākajā mūra ēkā – Tukuma evaņģēliski luteriskajā baznīcā.
Tukuma pilsētas svētkos bija ne tikai andeles un amizanti dziedātāji uz skatuves.
Pie Tukuma Pils torņa senā izkārtojās Tukuma muzeja ļaudis. Bija jānosaka, kādas zāļu tējas ir krūzītē. Kumelītes, asinszāli un kliņģerītes es noteiktu pēc krāsas un garšas. Gaiļbiksīšu tēju nemācēju noteikt. Mācījos, kā uz grila pagatavot svaigus maizes plācenīšus.
Svētkos izstādītās kafijas atgādināja bērnību, kad tikām dzirdināti ar "Erzac" kafiju. Tā sastāvēja no cigoriņiem, miežiem un īstās kafijas.
Izrādās, deficīta laikos bija kafija no miežiem, rudziem, bietēm, pieneņu saknēm, topinambūra saknēm. Kafijā, ko pirka izteikti kafijas fani, tajā bija pievienoti apmēram 15-20 procenti īstās kafijas.
Tagad ir stingri ieteikts neaizrauties ar šo produktu grauzdējuma pakāpi. Jo mazāka, jo labāka. Piemēram, Somija ir aizliegusi pirmās pakāpes grauzdējuma kafijas importu.
Pie tirgotāju galdiem nācās smieties par asprātīgajiem uzrakstiem visiem dzīves gadījumiem.
Izsalkumu remdināju ar "Elizabetes" kafejnīcā pasniegto gaileņu mērci un īstas kafijas dzērienu.
Atpakaļceļā atkal satiku stārķa kungu.
Parasti cenšos otrā dienā uz Tukuma centru neiet. Pārāk liela starpība starp bijušo jautrību un pilsētiņas pēcsvētku klusumu. Lai svētki visiem!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
