Foto: Tas trakais, trakulīgais Tukums jeb kā dzirkstīja novada svētki
Foto: DELFI Aculiecinieks

Tukuma novada svētki notika no 11. jūlija līdz 14. jūlijam, ieskaitot. Ja man par tiem būtu jāpastāsta, tad varētu teikt tā: nevar aptvert neaptveramo. To nevarētu pastāstīt neviens stāstnieks un parādīt neviens fotogrāfs.

Mēģināšu kaut nedaudz ieskicēt šo grandiozo svētku norisi. Arī dot dažus savus necilos padomus.

Lieta tāda, ka šoreiz nenotika vis pilsētas svētki, bet, ņemot vērā, ka Tukuma novada aprit desmit gadi, bija nolemts svinēt Tukuma novada svētkus.

Varējām nobaudīt un skatīt Slampes audumus, Džūkstes medu. Pastariņa muzejs, kas pārstāvēja arī Zenteni un Dzirciemu, mācīja cept un baudīt maizi. Abra ar mīklu tika raudzēta turpat uz ielas. Protams, gādīgi nosegta ar vairākkārtīgu lina dvieli.

Bija baudāmas plātsmaizes no Bauskas. Jā, bija sabraukuši dzelzs, koka, māla, mežģīņu meistari, maizes cepēji un akmens meistari no visas Latvijas. Bija arī Līvānu ķiploki. Tie pārsteidza ar savu perfekto izskatu un pielietošanas daudzveidību. Izbrīnījos, ieraugot Tukuma keramiķus, jo biju domājis, ka šis amats šeit izputējis.

No lepnajām māla meistarēm uzzināju, ka šodienas glazūrām vairs nepielieto svinu. Nācās redzēt dzīvus zirgus. Atcerējos, ka bērnībā mācījos ar tiem jāt. Turklāt zināju, ka aulekšos uz viņiem noturēties bija vieglāk. Pirmo reizi savā ilgajā mūžā izdzirdēju, ka ponija zviedzieni atgādina automašīnu pretaizdzīšanas sirēnas.

Izbrīnīja Ādažu un Tumes pagasta metāla meistaru unikālie darbi. Katram sava tehnika un veidošanas paņēmieni.

Uzmanību sev piesaistīja Abavas vīndari. Sevišķi saimniece ar kroni galvā, kas man atgādināja sievietes no filmas "Nameja gredzens". Starp citu, pasākuma laikā uzstājās Tukuma mākslas muzeja direktore Agrita Ozola, kura paziņoja par jauno ekspozīciju muzeja filiālē "Pils tornis". Tur var apskatīt arī priekšmetus no augšminētās filmas. Pieminēšu, ka tur atrodas vīriešu sakta, kas tiek uzskatīta par senlatviešu "Mūžīgo kalendāru". Tādas Latvijā vai pat visā Baltijā ir tikai divas.

Savas prasmes izrādīja arī Ēdoles pagasts. No Kokneses Bebru pagasta bija atvesti apbrīnojamas garšas siera rituļi. Bija ieradušies arī Liepājas kokgriezēji .

Pūres akmeņkaļi mani pārliecināja, ka nav sliktāki par somu akmens meistariem. Līdz šim domāju, ka viņi ir vadošie šajā grūtajā mākslā. Rīgas un Jēkabpils meistarienes bija atvedušas tamborētas cepures. Vienīgās visā Latvijā. Daila Vanaga no Lielvārdes novada kārdināja visus ar savām brīnišķīgajām piparkūkām. Apzināti meklēju maizniekus no Rīgas, kuru maize mani savaldzināja pirms diviem gadiem. Tur jau viņš bija – jaunais meistarzellis šoreiz viens pats. Speciālā tērpā tirgoja savus maizes gardumus. Uzzināju, ka viņu var satikt Rīgā, Āgenskalna tirgū. Blakus mazā māsiņa uzcītīgi spēlēja uz vijoles. Neparasta maiznieku "Grauda spēks" ģimene.

Tomēr, galvenais notikums bija visu Tukuma novada māksliniecisko kolektīvu uzstāšanās.

To atstāstīt nav iespējams. Izbrīnīja "Uzaicinājuma dancis". Līdz šim domāju, ka kaut ko tādu dejo tikai Somijā. Somi būtu patīkami pārsteigti, jo pat tautiskie brunči viņiem ir līdzīgi, linu kostīmiņi, arī zēni apģērbti līdzīgi.

Uzmanību pievērsa jaunais dziedonis Renārs Austrums no Irlavas un Lestenes pagasta. Gaidīju no viņa "Bel canto", bet sapratu, ka patīkamais baritons vēl tikai uz sava lielā ceļa sākuma. Lai viņam veiksme un visas Latvijas svētība! Galvenais, lai slava un panākumi nenoved no īstās mākslas.

Kā fotogrāfs gribētu svētku organizētājiem dot dažus padomus. Programmas vadītāju fons ir jāpārdomā, jo televīzijai un fotogrāfiem tas rada neērtības. Skaistumam jābūt visaptverošam, arī fonam.

Par mikrofoniem. Vai nu tehniskajiem darbiniekiem vai pašiem māksliniekiem ir jāiemāca, ka mikrofonam jābūt līmenī, kas nenosedz seju. Tas tāpat kā virsniekiem-komandieriem, soļojot ar zobenu "godam sveikt" rokturim jābūt zem zoda, nevis jānosedz seja.

Daudzi izsaka pārmetumus, ka lielais un krāšņais svētdienas noslēguma koncerts Durbes estrādē notiek tik vēlu, proti, desmitos vakarā. Organizatoru iebildumi par noskaņas rādīšanu un gaismas efektiem nepārliecina, jo šie nav valsts svētki.

Pirmdiena daudziem ir darba diena, tāpat vēl viens pretarguments ir tāds, ka mazāki bērni koncertu noskatīties tik vēlu nevar. Līdzīgi arī vecāka gadagājuma cilvēki un ļaudis, kam nav sava autotransporta. Tas ir strīdīgs jautājums arī no drošības jautājuma viedokļa.

Manā izpratnē svētki bija grandiozi. Es pat baidījos doties uz pilsētu otrās dienas rītā, jo tukšuma un laimes zaudējuma izjūtas izbaudīju iepriekšējās svētku reizēs. Ir brīnišķīgs fragments zviedru rakstniecei Selma Lāgerlēvai "Nilsa Holgersona brīnišķīgajā ceļojumā". Tur noguris ceļotājs aizmidzis netālu no jūras, pamostas no neparastas kņadas. Viņš redz krāšņu un bagātu pilsētu. Nonāk tirgū un tur visi pārdevēji izmisīgi piedāvā viņam nopirkt kaut ko no zelta rotām, brīnumainiem brokāta audumiem un gardumiem. Diemžēl apjukušais cilvēks nesaprot viņus. Arī naudas viņam nav. Tikai vēlāk ,kad vīzija izgaist, viņš pastāsta to vietējiem ļaudīm. Tie zina stāstīt par leģendu. Senos laikos šajā vietā stāvējusi lepna un bagāta pilsēta. Viņa bija tik pārliecināta par savu varenību un spējām ,ka izrādīja lielu necieņu kādai ubadzei, kas nolādējusi pilsētu. Pilsēta nogrimusi jūras dzelmē. Tikai vienu reizi tūkstoš gados tai lemts pacelties no aizmirstības. Tā tiktu atbrīvota no lāsta, ja kāds svešinieks kaut par vienu grasi kaut ko nopirktu.

Es esmu secinājis, ka kamēr Latvijā ir lauku ļaudis un ražotāji. Kamēr viņi kaut ko pērk un pārdod, turklāt nekļūst augstprātīgi pret apdalītajiem, tikmēr Latvija zels un plauks. Lai visiem prieks un pacietība sagaidīt nākamos svētkus. Vēl krāšņākus un pārdomātākus.

DELFI Aculiecinieks

Source

DELFI Aculiecinieks

Tags

Aculiecinieka ziņas Pilsētas svētki Tukums
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form