griestos veras pietupusies neredzīga bezgalība, priežu mizas rakstā atspīd bērnu dienu atmiņas, aizvērusi cieši sirdsapziņas durvis netraucēti klusi, rokām trīcošām pie karstā sniega klusē iemūžināts izmisums..

plašumā skrien ziedputekšņi debess malu meklēdami, paslēpusies kautrīgi tā tālā nostūrī, tur mierā sastingst jūras zaļu deju ritmi, un akmens aizdegas no vēlmes atzīties..

ierastajā rīta dunā pacietīgi pamosties, nokavētām garumzīmēm atļaut vēlreiz izteikties, kurpju auklas raiski sienot nepārsteigti noliekties, dvēselei pa logu ļaujot iedvesmoti izlaisties..

izgludināts satraukums pēc rīta pirmās domas, etalonam līdzinās uz brīdi sajusts pieskāriens, izburtotais maigums pulsu pēkšņi uzlabojis, skaisti visi pasaulīgie pilieni kā viens..

vairs nav bail un cilvēki steidz līdzās gulties, projām nedomājot devušies, lai atgriežoties pastāstītu, kad dziļi elpu ievilkt pietrūks spēka, sadalīto sirdi drošās rokās paturētu..

maigas ādas sajusts stipru roku siltums, acis prieka pilnas sadzird durvis atvērtās, atraujas un debesīs steidz ziedi, akmeņi un upes, pasaulei tiek divas dvēseles līdz mūžībai..

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit