šorīt saule paliek aiz galotnēm

ūdens Gaujā dzidrs un tīrs

dzedrajās debesīs noplunkšķ zivs

krastā noskatās vientuļš vīrs

kā upes vidū tīksminās pīles

turas straumei pretī uz vietas

Kihots

Francisks

Vācietis

rudens -

domas kā lapas

nepiesietas

***

pārbūvēju veco šķūnīti
šobrīd tas stāv kā drupas sētā
stāv un uzplēš
dziļi dziļi
zemapziņā snaudušās rētas

nedomāju ka būtu tās mantojis
ka kas tāds būtu manējos skāris
drīzāk sens un visiem kopīgs
pēctraumas sindroms
klājas mums pāri

nācis no tāliem
mūžseniem laikiem
līdz pēdējiem kariem
līdz vakardienai
kopīgā neaizmirstības miglā
dziļi dziļi
snauž gruvešos sienas


Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!