tumšā un lietainā novembra

vakarā laternu gaismā

spīdēja kailie šķietami

nedzīvie koku zari

it kā pilsētā milzīgi

melni koraļi būtu

sausumā palikuši

pēc tūkstošgadīgiem plūdiem


un katras laternas gaisma

laužoties cauri

zaru smalkajam pinumam

veidoja mirdzošu auru-

saliktus kārtu kārtām

apņemtus loku lokiem

cauri tik daudziem tumsas

slāņiem izraktas akas grodus

... ka par visām dienvidu

jūrām tos neatdotu


brīdi vēlāk tie paši

zari apledojuši

grabēja vējā kā lietus

tik trausli un reizē tik droši

ka nekāda palmu

šalkoņa neaizsauktu

projām mani jo esam

viens otram te piederoši


un cilvēku klusējošie

rēgainie silueti

kā veļi no tumsas izauga

un nāca man pretī


mūsu senči un laikabiedri

ienaidnieki un draugi

apliecinot ka mēs

te visi no viena rauga

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit