man sažņaudzās krūtis no slepkavot kāres

no nenoslīcināmā ciešanu plosta

no izmisuma pārņemtajām melnajām acīm

gribējās krist kāda purva tumšajā rāvā

jeb pārtapt smilšu grauda sejā

tikt atgrūst briestošo noziegumu manas sirds

melnajos moku kambaros

o Miranda par agru

par agru pērles krīt no tavu acu vāzēm

par agru tava kailā miesa jūrā brien

briesmu piķis skāris tavu spārnu dziesmas

šķirstot tava gara lapu biedējošās šausmas

dzirdu kliedzienus un vaidus

tavu jaunavīgo krūšu slēpnī

o Miranda bēgt par vēlu

vēlu izkaisītās liesmas lasīt

vēl es ķeros buramvārdiem

gribu sevi dzīlēs sliekt

vēl tu paliec kraujas malā

mirkļu izvirdumu salā

aizej prom ar āboliem

neskatoties atpakaļ

katrs skatiens sastindzinās

katrs skatiens iekals

tavas lielās skaistās acis akmens ziedā

noskatos un dodos naktī citā

jaunu noslēpumu pilnas

trinas naktis manis gaidās

baidās mani nozaudēt

kādā greznā

krāšņā pilī

izgaismotā saulstariem

brēcu savas skumjas strautā

metu dubļus atpakaļ

labāk viens pret dievu gribu

nekā kopā priecāties

lieki runāt skaistus vārdus

šķīst starp tiem viss apslēptais…

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit