Tekstā dotas dažas kontekstu skaidrojošas atsauces.

Saule

Tajā rītā saule tā arī neuzlēca, un tajā dienā arī ne. Dievs varbūt bija, bet kaut kur pavisam tālu un nedefinēts. Dušas kabīnē pa visām šķirbām sūcās asinis kliedzot, ka ir rūsains ūdens. Karotes no miera un pieticības malas debesīm smēla un smēla, bet rokas vienalga bija netīras ar asiņaino ūdeni. Visādi citādi jau nekas nebija mainījies.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Zīmējām smaidošus cilvēciņus uz logu stikliem. Ar asinīm. Solveigai vienmēr riebās lētas cigaretes. Un tad ieradās Ieva un atnesa papīra šķīvjus [1]. Likās, ka stāsts sāk atkārtoties. Tikai saule nebija uzlēkusi. Var jau būt, ka tam nebija nozīmes.

Radio ziņoja, ka aspirīna lietošana aizliegta ar likumu, bet mums vēl bija pāris paciņas “Astras” mantojumā no vecmāmiņas mirušā vīra. Pietrūka tā, par ko nekad nerunāja. Un putna bērniem bija ļoti aizsalušas acis ar leduspuķēm no mūsu elpas pieskārieniem.

“Es gribu angliski runājošu zaķi,” teica Klāvs [2]. Mēs paziņojām, ka vajag novērsties un pasmaidīt par faktoru [2]. Tad viņš gribēja zāli. Daudz zāles. Vai varbūt zāli? Uzpīpēt. Atkal. Vai arī spēlēt teātri tajā. Un faktora noliegums kļuva par smieklīgu, nospēlētu žagu.

Viņš ņēma mazas druskas un mēģināja no tām salīmēt lielo dzīvi, kura varbūt bija, bet ne starp mums. Jo aspirīns tika aizstāts ar fenolu, hloru, ciankāliju un citām mazām nāvēm. Un tas nozīmēja – ne starp mums. Varbūt tomēr parunāsim par dzīvi – kaķiem patiks! Sasaucām mākslinieciskās padomes sēdi un nolēmām ar absolūtu balsu mazākumu, ka runāsim par asinīm dušas kabīnē, bet bez tā, par ko nekad netika runāts.

“Tev ir jābeidz,” uzstāja Solveiga. Viņa nezināja, ka beigt var tikai tad, ja kaut kas uzsākts. Un viņa nezināja, ka tieši tāpēc šovakar nebūs saulrieta. Četrdesmit trīs saulrieti, kad ir pavisam bēdīgi [3]. Varbūt tos aizstāt varēja tikai zāle. Mēs noliedzām jebkādas zāles un kopā ar arābu teroristiskajiem grupējumiem apgānījām visas iepriekš un pēc tam celtās baznīcas. Mācītājus likām mierā.

“Tas sumpurnis man nokoda degunu,” viņa teica, it kā neviens to vēl nebūtu pamanījis. Un tad mēs gribējām piesmiet arī mācītājus, bet vienaldzība pieklauvēja un pati sev atvēra durvis. Vismaz mums šķita, ka tā ir vienaldzība.

Pēc 18 gadiem bija jāsākas lielajai loterijai, kurā noskaidrosies dzīvi palikušie un sakropļotie. Arī to ziņoja radio. Neticami daudz zaķi jau bija sastājušies kliedzošā vējā uz vientuļa mola. Vajadzēja noskaidrot, kurš izdzēris pēdējo šņabi. Neviens no viņiem, protams, nepieteicās policijā. Vispār neviens nepieteicās.

Sekoja kolektīva margrietiņu pārstādīšana, lai tās neiedomājas pārāk daudz no savām sarkanajām ziedlapiņām. Un zeme palika sarkana, jo mūsu rokas bija asiņainas. Arī rokas domāja (ha!), ka tas ir tikai ūdens ar rūsu – viņas vēl bija tik naivas! Bet vecis aiznagloja sirds bodes logus ar dēļiem, un mēs izkārām uz kliņķa “slēgts”, lai noliegtu jelkādu roku naivumu.

Mainījās gadsimti un automašīnas. Mīļākie joprojām palika. Mēs jau bijām apprecējušas 666 “Crysler 300M”. Varbūt tāpēc ūdens bija asiņains? Varbūt tāpēc saule neuzlēca? Varbūt, nu, ko, ko varbūt, a? Tik daudz beigtu margrietiņu ar sarkanām ziedlapiņām divpadsmito stāvu baseinos klusēja un neko nepaskaidroja par sauli [4]. Vārdi piekliegtu patiesību ar meliem.

No EXIT, vai ne, kisa? Ieva paziņoja, ka iziet vienmēr var vismaz pa tām durvīm, kur ienākts, pat ja AIZ mīlējās vesels bataljons sargeņģeļu [1]. Atteicās darboties rezerves ugunsdzēsības kāpnes, un baseins varēja mierīgi turpināt degt. Lielākā daļa tomēr nebija ar mieru vērot eņģeļu pedofīlisko pornogrāfiju aiz ieejas. Šāds stāvoklis tika nosaukts par demokrātiju un tādā vienmēr ir problēmas mazākumam. Bet mazākumā bija visi. Nez kādēļ tobrīd vēl neviens nedomāja par kolektīvo pašnāvību kā par risinājumu. Jo stikla bumbas bija palikušas zem baznīcu drupām, un asinis tecēja arī pa virtuves krānu.

Laila turpināja dievināt zelta ķēdes, bet Anna spēlējās ar rotaļu vilcieniņiem. Viņa neteica, ka tajos smird beigti truši. Varbūt arī teica, bet neviens nedzirdēja, un visi uzrāvās uz plastmasas dakšiņām bērēs. Ātrums iznīcināja visu. Pēc atomkara paliek tikai balti palagi. Ja vien pirms tam kādam nav bijušas mēnešreizes. Un bānīši turpina braukt pārāk lēni. Un kuģi joprojām ir pārāk tālu jūrā, lai no malas tos varētu atsaukt mājās.

Tad kāds ieminējās, ka vakardiena bija rīt, un valde to konceptuāli atbalstīja sešos no rīta, bet piecēlās no gultas tikai desmitos. Atkal neviens neklausīja opozīciju. Un laikraksti neziņoja par budžeta krīzi sirds kreisajā priekškambarī. Atlika gaidīt Ziemassvētkus un cerēt, ka būs labāk.

Istabā atslēdza elektrību, un visi palika tumsā. Nepatīkamākais bija tas, ka vairs nedarbojās ventilators, un dūmi no griestiem slāņojās arvien tuvāk grīdai. Mēs atteicāmies nosprāgt kreatīvi. “Domājiet pozitīvi,” tarkšķēja blaktis. Un mēs domājām pozitīvi, tik pozitīvi, ka sāka likties, viss kārtībā. Kāds atcerējās, ka ir vajadzīga Ziemassvētku eglīte, nu, lai būtu Ziemassvētki. Bet visas eglītes bija nodedzinātas iepriekšējos Ziemassvētkos un atomkarā, bet mums atlika meklēt kādu, kurai nejau?i uzkritis balts palags.

“Man krāsot acis ar zilām, zaļām vai sarkanām ēnām, vai varbūt vienkārši izdurt?” tumsu tincināja Solveiga. Klusums durvju šķirbās neatbildēja, bet radio pārraidīja Bēthovena 9.simfonijas beigu akordus. Radio bija ar akumulatoru, protams.

Mēs nolēmām turpināt pastāvēt seklās, siltās asinīs līdz ceļgaliem, ne dziļāk. Un cerēt, ka problēmu nodefinēs japāņi, bet atrisinās krievi. Un ticēt, ka seklumā nevar noslīkt. Un nerunāt par faktoru.

“Jārunā par lietu,” secināja Laila . “Ja tu tūdaļ neaizvērsies, dabūsi ar krēslu pa galvu,” Megadeth nogārdzās. Viņš tā arī izskatījās. Viņa, protams, aizvērās. Un aizvērās arī tumsa pār zelta rokturiem.

Vinnijs Pūks ienāca un rādīja, kā no viņa uzšķērstā punča skaidas birst uz grīdas. “Kā būtu ar tasi harmonijas?” brēca Anna. Megadeth jau bija miris. Tomēr atsvari uz aptiekas svariņiem nebija savietojami pareizās proporcijās, un neviens nebija mācījies augstāko matemātiku.

“Ja tev nebirst ārā sarkanas skaidas, tad tūlīt pat savāc tās un lasies dirst, jo mēs mīlam tikai sarkanu krāsu!” protestēja Laila. Un aizgāja piketēt pie trušu būdām. Pūks apvainojās, jo viņa skaidas bija dzeltenas, bet Megadeth notina līķautu un vēlreiz pateica, ka Laila dabūs ar krēslu.

Bija diezgan smieklīgs skats, kad āži vēma. Viņiem gan nebija jātur mati, jo āži astēs mēdza iesiet matu gumiju. Solveigai arī vajadzēja matu gumiju, lai savāktos čupiņā un nedrāztos dušā ar kuru katru. Laila to nokārtoja viņas vietā un iesvieda Megadeth ar PSRS enciklopēdiju vai Konversācijas vārdnīcu, kurā definēts, ka latvieši ir maza, zaglīga un rijīga tautiņa Baltijas jūras krastā.

Mēs pazinām tumsu, draudzību un šņabi, bet te pirmo reizi ierunājās NAIDS (vai AIDS?). Tomēr āzis paspēja pienākt laikā un pateikt: “NĒ!” Viņam laikam pietrūka Pūka skaidu, viņš pat skuma pēc tām, bet cinisms ātri vien to visu apēda ar sinepēm un majonēzi. Sinepes nebija vecas, tādēļ cinisms nežagojās. Bet mēs kolektīvi izčurājām laiku podā.

Anna neredzēja, ka sarkanā krāsa uz Laila nagiem var būt dažāda – no purpura līdz maigi rozā. Laila salēja vodku trīs glāzēs. Anna to izdzēra par sapņiem, kurus nedrīkst augšāmcelt pat trešajā dienā, un Laila izsmērējās pa dzeltenajām tapetēm savā guļamistabā. Viņa vienkārši gribēja, lai tapetes ir sarkanas, bet nagu lakas bija par maz. Par maz bija arī viss cits.

Šajā sakarā Valsts valodas komisijai tika iesūtītas divi jauni terminu skaidrojumi: “M = sīkā mauka; M = mazā žūpa,” jo neviens vairs neatšķīra, kura ir kura. Megadeth to izskaidroja ar Dieva kļūdu – vienas vietā Dievs bija radījis divas. Divi varbūt ir vairāk nekā viens. Divi varbūt ir arī LABĀK nekā viens. To vārdnīcā nerakstīja, jo Megadeth nevarēja atjaunot savu pasi – viņš bija piesmējis savu sievu. Un neviens pat nepamanīja, ka termina skaidrojums ir nepareizs konceptuāli, bet vārdnīcā galu galā ierakstīja “Tēja ar pienu. Viskijs.” Tā bija tā pati vārdnīca, ar kuru Laila bija nositusi Megadeth, kaut gan bija gribējusi nosist vārdnīcu. Rutku tēvs vārdnīcas prezentācijā piecēlās un mikrofonā paziņoja, ka neko nevarot gaidīt no āža, kurš ieķēries M1. Viņš nepateica neko. Kisa Vitja nepiedāvāja viņam apsēsties uz tīras ādas.

“Tu esi nepieskaitāms,” Laila teica āzim, un viņš atbildēja to pašu. Viņš arī neticēja, ka divi ir labāk nekā viens. Tāpēc, ka viņa istabā bija tikai viens pienaglots Dievs.

“Es gribu bērniņu,” teica Anna.

“Es gribu mašīnu,” teica Laila.

Viņas kolektīvi apraudājās, saskaitot Ievas telefona numura ciparus un gadus, bet citi palīda zem galda, pirms tam piespriežot viņām mūžīgo dzīvošanu. Vai kāds vēl varēja pateikt, cik šajā spēlē ir dalībnieki? Visi taču patiesībā nodarbojās ar garīgo masturbāciju aizkulisēs, bet uz skatuves parādījās tikai ciniķi un egoisti ar mākslīgu sniegu matos.

“I’ll be your wish, I’ll be your dream, I’ll be your fantasy,” dziedāja Laila. Āzis aizspieda ausis, jo nesaprata angļu valodu, Solveiga turpināja ienīst lētas cigaretes, Anna pakārās ceriņos, Rutku tēvs vilka “Bond”, un neviens nebija pamanījis, kad iestājās Commedia la Finita. “Point Final,” kauca Laila. “Grand Final,” dziedāja Anna. Viņām nebija lampu drudža, viņas mīlēja teātri, skatuvi un galda kājas. MM izdzīvos, secināja gudrā Beatrise, par to šaubījās tikai viņas pašas.

Izdzīvošanai vajadzēja daudz marles pārāk sagrieztām rokām, un neviens joprojām nemazgājās tīrā ūdenī un neteica Bērziņam, ka viņš ir vīrietis. Toties āzim visi teica, ka viņš ir āzis. Viņš gaidīja sauli. Annai likās, ka viņš negaida neko, jo viņa zināja, ka torīt saule nebija uzlēkusi. Kā vienmēr. Tā bija tikai pirmā diena. Neviens nezināja, vai tai sekos vēl kāda.

Jo grand final jau it kā bija bijis “Crysler” ādas salonā un ar margrietiņām baseinā. Tomēr tas bija tikai viens grand final. Katrs meklēja savējo. Piemēram, ar rožlapiņām. Vai alu. Un neviens atkal nesaprata, pa kuru galu to liet iekšā, jo zaķi neatzinās, kurš izdzēris pēdējo vodku. “Zaķis” tika nomainīts ar “zaiku”, cukurs – ar sāli. Tikai nevarēja saprast, pret ko samainīta mīlestība.

“Tu izrunāji TABU!” nokliedzās zēnu un meiteņu koris si minorā. Viņi ielēca jūrā no kraujas rudzu laukā. Bez tabu strādāja tikai Tālis. Viņš bija precējies. Precoties baznīcā vīrieši parasti vilka smokingus. Arī dzērāji. Sveces slēpa to, kas viņi tādi ir. To slēpa arī sievas. Viņas gaidīja bērnus. Bet vispārzināms fakts, ka vienīgā legālā izeja no stāvokļa bija dzemdības un laulības gredzens LABAJĀ rokā.

Laila, piemēram, vienmēr jauca labo roku ar kreiso. Annai abas rokas bija kreisās, domāja āzis. Un neviens pat neiedomājās, ka muguras smadzeņu funkcija visās fizioloģijas grāmatās NAV definēta kā domāšana vai apziņa.

Definēšana bija Annas stiprā puse. Laila bija blondīne, āzis – žurnālists, Rinalds – advokāts, Tālis – precējies etc.

Zālamans arī sadzērās un paziņoja: “Definēsim Dievu.”

“Met Melnajos,” atraugājās dzērāji. Baltie vēl nebija izdomāti. Tāpēc ka baltos nevarēja izdomāt, jo baltie parasti bija paši.

Tā atkal tika definēts, rafinēts, safabricēts, bet daži atļāvās tam neticēt. Neticēt Dievam. Un nekam. Jo Mārtiņš bija ļoti slims. “Viss notiek pa īstam,” secināja Ainars. Vai kādam vēl bija ko teikt? Naglis tomēr atļāvās pasludināt Pītersonu par labāko pasaku teicēju karaļvalstī ar Infantes dzimšanas dienu. Tātad te nepalika vietas sirdij. Un tātad – arī mīlestībai ne.

“Atkal tu ārdies,” Anna nožagojās, “kāds nu te Dievs?”

“Man vajag tikai sauli,” atvainojās Laila.

Mārtiņš paņēma vienu papīra šķīvi un uzzīmēja Annai sauli. Zaļu. Bet viņa to atdeva Rinaldam. Viņi abi rociņās saķērušies gribēja nobeigt Lailu, kura bija gatava auklēt (anulēt?) viņu bērnus. Vai kāda cita bērnus. Vienalga. Bet aborti bija pagātnes atlieka. Un pārējiem atlika tikai būt, pat ja viņi izvēlējās būt advokāti meliem.

Par matu gumiju Lailai nekļuva neviens. “Un kurš te kaut ko murgoja par pašpietiekamību?” iežvadzējās izejas kliņķis. Tādas nav vārguļiem. Un blondīnēm. Un mazām žūpām ne tik! Bet viņi visi ir labi aktieri no Holivudas, tikai viņiem nav Porche un mājas Nicā ar terasi līdz Vidusjūrai.

“Un mēs viņus visus mīlam,” teica Legzdiņš.

Laila aizgrieza visus krānus un gribēja pārliecināt Annu, ka atslēgtās elektrības vietā ir nepieciešama saule. Viņai tas neizdevās. Bet saule vienalga uzlēca. Tā bija pirmā sen gaidītā Ziemassvētku diena. Bez eglītes un rozā bumbuļiem. Un bez sarkanām lentītēm. Un tad visi saprata, ka jau no vidusskolas laikiem taisnība bija tikai puikam, kur? teica:

“Uzlēca saule. S*di visapkārt. Labāk nebūtu lēkusi.”

[1] Ieva Melgalve “Emīls un trīs aspirīni” [2] Klāvs Elsbergs “... kāds angliski runājošs zaķis nāk naktī pie Tevis un vaicā “It’s love?”

“Kaut arī mīlestība ir faktors kam nevajadzētu slapstīties kaktos”

[3] Antuāns de Sent – Ekziperī “Mazais Princis”

[4] “Apprecēšos ar jauno krievu, dzīvošu laimīgi līdz pārgriezīšu vēnas viņa 12 stāva baseinā”

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form