close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Šī ir mana otrā versija par Kārļa Liepiņa sievu /sk.Delfus - PC_men „Mīlestība” 12.augustā/

- Kārlis Liepiņš klausās....

Būtu labāk teicis, kretīns Liepiņš klausās, Anita niknojās un bija sevi jau pamatīgi „uzskrūvējusi” kārtējam skandālam pa telefonu. Šoreiz gan pateiks tam idiotam, kurš oficiāli skaitījās viņas vīrs, visu, ko domā! Jau vakar viņiem bija diezgan skaļa saruna par šo tēmu. Dabiski runātāja pārsvarā bija viņa pati.

Kārlis vakar atļāvās Anitai aizrādīt, ka tā par maz mīl bērnu. Nenormālais un stulbais vecis! Anita nekad nebija vēlējusies apgrūtināt sevi ar rūpēm par bērnu. Viņai pilnīgi pietika ar to, ka vīram šad tad vajadzēja ēst pagatavot un māju sakopt. Tas maita pat nespēja tik daudz naudas nopelnīt, lai varētu aukli paņemt un mājkalpotāju algot... Bet ko pirms kāzām solīja? Ka uz rokām nēsās...ka nekas nebūs jādara... ka nolasīs no acīm katru vēlēšanos... Anita Kārli nemīlēja. Ne pirms, ne pēc laulībām. Faktiski pie vīra izgāja tikai tāpēc, ka vēlējās stabilu, materiāli nodrošinātu dzīvi. Pašai strādāt Anitai nebija nekādas vēlēšanās. Viņasprāt, strādāja tikai fanātiķi un stulbeņi, kas citādi nemācēja sev iztiku sagādāt.

Klausulē valdīja klusums. Vīrs, kā jau parasti tikai klausījās. Anita spēra ārā visu, kas bija sakrājies neizteikts. Viņa no visas sirds šobrīd ienīda Kārli, viņa bērnu, bet par visu vairāk Kārļa māti. Tā vecā grabaža ik pārdien vilkās apciemot savu mazbērnu un vienmēr stiepa sev līdzi kaut kādus krāmus. Tās, lūk, esot Kārlīša bērnu dienu rotaļlietas. Stulbā vecene! Anita tikko spēja valdīties, lai tos apzelētos plīša lāčus un krāsu zaudējušos grabuļus tūlīt neielidinātu miskastē.

Bērns blakus istabā skaļi un uzstājīgi ieraudājās. Riebeklis....Anita pat nesaprata, kurš viņai liekas īstenāks riebeklis – bērns vai tā tēvs. Abi vienādi. Kārlis vismaz klusē un never muti vaļā, bet tas knēvelis bļauj bez mitas...Vai tu cūka dzirdi, kā tavs bērniņš rēc? Man viņš jau ir līdz kaklam! Nāc un pats auklējies! Ērzelis tāds! Ne jau es gribēju bērnu, bet tu. Nesaprotu kāpēc vispār šitādu kretīnu kā tevi apprecēju – tu pat naudu nemāki „taisīt”... To vien zini kā auklēties ar savu māti! Anita kliedza klausulē tā, it kā gribētu ar savām balss saitēm to sašķaidīt drumslās. Tas, ka kaimiņi dzird, viņu neinteresēja. Tie viņas uztverē bija pastulbs vecu pensionāru pāris, kas tikai pārpratuma pēc dzīvoja tik prestižā mājā.

Jau pēc kāzām Anita sāka burtiski „grauzt” Kārli. Visi cilvēki dzīvo kā cilvēki, bet mēs kaut kādā midzenī. Kārlis gan iebilda, ka tas neesot gluži midzenis, bet pieklājīgs divistabu dzīvoklis un, ko tad viņiem diviem cilvēciņiem vairāk vajagot. Pat, ja piedzimšot bērniņš, viņam būs sava atsevišķa istabiņa. Šitas esot dzīvoklis! Anita tai reizē sarīkoja pamatīgu skandālu. Līdz kāzām viņa vēl centās turēties rāmjos, bet tagad vairs nespēja slēpt savu dabu. Nekas viņai nebija labi. Dzīvoklis bija par mazu, no logiem nāca aukstums, vasarās nebija gaisa, virtuve kā karceris. Vai tad tādā virtuvē vispār varot saimniekot – viņai visi sāni zili atdauzīti starp izlietni un galdu darbojoties. Kaimiņi arī pretīgi tenkuvāceles – to vien zina, kā bāzties virsū ar savām kafijas pēcpusdienām. Un tā mūžīgā sāls aizņemšanās Anitai esot apnikusi līdz kaklam – vai tad šie vienreiz nevar veselu maisu nopirkt un likt viņu mierā!

Kārlis strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram. Pat brīvdienu viņam vairs nebija. Anita par to nemaz neuztraucās. Labāk tas kretīns tup darbā, nekā maisās pa kājām. Vismaz kāds labums – nauda nāk.

Beidzot viņa tomēr savu panāca. Kārlis nopirka dārgu un plašu četristabu dzīvokli vienā no pilsētas prestižākajiem rajoniem. Anita uzstāja, ka mēbeles ir jātaisa pēc individuāla pasūtījuma, jo veikalos iepērkoties tikai nabaga reņģēdāji. Vai tad tās esot mēbeles? Finiera kastītes... Vēl viņa vēlējās vismodernāko virtuves tehniku un visdārgākos traukus. Kārlis izpildīja visas sievas vēlēšanās.

Dzīve ritēja uz priekšu. Anita skandalējās pie vismazākās izdevības. Arī šis dzīvoklis drīz jau vairs nebija gana labs. Nu gluži kā tai pasakā par zelta zivtiņu. Viņa piekasījās absolūti visam un šķiet tas sagādāja pat baudu – izlamāt Kārli, „nolikt” viņa māti vietā, nosunīt kaimiņus un pats galvenais – nepārtraukti pārmest vīram, ka bērna dēļ dzīvo kā cietumniece. Bērns Anitai „gadījās” nejauši. Nekad mūžā viņa nebūtu piekritusi dzemdēt bērnu labprātīgi. Kad reiz izpalika kārtējās ikmēneša nepatikšanas, kā viņa tās sauca, daktere pavēstīja, ka Anita ir stāvoklī. Pirmais, ko viņa izjuta, bija pretīgums un šausmas. Vienīgi aborts, tā viņa pavēstīja ārstei. Pēc atkārtotām analīzēm noskaidrojās, ka Anitai tomēr būtu ieteicams dzemdēt. Jau labu laiku pirms tam viņai bija šādas tādas veselības problēmas. Daktere aizrādīja, ka reizēm bērniņa laišana pasaulē nākot par labu sievietei. Anita sakoda zobus un sevis dēļ nolēma ciest. Bez tam tagad būs iemesls prasīt no Kārļa vairāk naudas – viņa taču dzemdēs tam bērnu!!!

Dzemdības bija daudzkārt briesmīgākas par visšausmīgākajām zobu sāpēm. Vienīgais par ko Anita spēja domāt – kaut viņa nekad mūžā nebūtu Kārli precējusi un ielaidusies uz šādu avantūru - iznēsāt bērnu. Vēlāk slimnīcas māsiņas savā starpā pārrunāja, ka tik briesmīgu sievišķi ne mūžam nav redzējušas. Ir jau daža laba uz galda kliegusi, ka vīram vajag to daiktu nogriezt, bet, kad bērniņš dabūts ārā, tad maiguma izpausmēm nav bijis gala. Anita dzemdību laikā, neslēpdama sirdī augošo ļaunumu, lādēja vīru, bet bērnu vēlāk nevēlējās pat apskatīt. Viņa kategoriski uzstāja, lai to nenes uz barošanu un vispār, lai liek viņai mieru. Gulēja viena pati savā istabā, lasīja sieviešu žurnālus, grāmatas, pieprasīja radio un televizoru. Lai arī kā daktere mēģināja viņā atmodināt mātes jūtas, Anitas atbilde bija – viņa par to zilgansārto neradījumu pat dzirdēt negrib. Ja Kārlis vēlējās bērnu, tad lai tagad ucinās. Pati Anita studēja dažnedažādas diētas un vingrojumus, lai glābtu savu sacūkoto augumu. Ja dzemdības nāk par labu veselībai, tad labāk esmu ar mieru nomirt, viņa pukojās par savu vieglprātību.

Tagad tas knēvelis bļāva bērnistabā it kā viņu kāds grasītos kaut. Anita šādos brīžos bija gatava viņu izlidināt pa logu. Vienīgais, kas atturēja – par to nāktos atbildēt tiesas priekšā. Viņa patiesi un no visas sirds cieta – ienīda vīru, viņa māti, bērnu un kaimiņus, kuri pa laikam zvanīja pie durvīm, lai apjautātos vai nevajag palīdzību. Visu naidu Anita izgāza pār bērnu - pa laikam to krietni iepļaukājot. Vēlāk ar pūderi tika noslēpti zilumi uz mazuļa sejiņas, bet, ja to izdarīt nevarēja, tad Kārlim viņa paskaidroja, ka bērns nemierīgi guļ un pret gultas redelēm laikam sasities.

Klausulē joprojām valdīja klusums. Tas kretīns mēli norijis? Un cik ilgi tu domā klusēt? Visu dzīvi esi man sabojājis! Kaut tu nosistos....Vēl Anita paziņoja, ka bērnu atdos bērnu namā un pieprasīja, lai Kārlis (ja nu gadījumā nenositas), iesniedz šķiršanos. Ja ne, tad viņa ies slīcināties, jo šitā dzīvot vairs nespēj.

Pirms pāris gadiem Anita izstrādāja labu joku ar Kārli. Tā vismaz pati domāja. Pēc kārtējā telefona skandāla viņa paziņoja, ka dodas uz netālā parka dīķi slīcināties. Kārlis kā vājprātīgs atskrēja no darba, bet viņa mierīgi sauļojās uz soliņa un smaidot pavēstīja, ka kāds atlētiska auguma vīrietis viņu izvilcis. Kārlim esot necerēti paveicies – uz pasaules eksistējot arī gudri un drosmīgi vīrieši.

Savu telefona monologu Anita nobeidza ar ierasto – es eju prom no tevis, jo nav jēgas dzīvot ar tādu idiotu! Un mani lūdzu nemeklē .... Piemetinājusi, ka nevēlas vairs redzēt ne Kārli, ne viņa stulbo māti, Anita vēl pajautāja – saprati? Tad ieturējusi teatrālu pauzi, ar troksni nometa klausuli.

Tā, tas nu ir padarīts! Lai tas tēviņš beidzot saprot, ka Anita nav tā sieviete, kurai drīkst kāpt uz galvas! Mīli pats savu bērnu, bet man liec mieru! Viņa pat domās nepieļāva iespēju, ka Kārlis patiesi varētu arī iesniegt šķiršanos. Tas memmes dēliņš taču nekad nepārdzīvotu šķiršanos no bērna. Kā viņš aijinājās un ūjinājās pie bērna gultiņas, kad vakaros atgriezās no darba....Anitai taisni vai nelabi sametās skatoties.

Viņa labprāt būtu aizgājusi no nīstā vīra un atstājusi tam vienmēr baurojošo knēveli, bet nebija īsti pārliecināta vai atsakoties no bērna saglabās visas līdzšinējās ērtības. Lai nu kāds, bet tomēr četristabu dzīvoklis. Arī automašīna nebija no sliktajām. Viņa savā prātā nolēma, ka bērns un tā tēvs ir piedeva pie visa, kas viņai patlaban pieder – nenovēršams ļaunums, kas jāpieņem sakostiem zobiem, lai varētu dzīvot ar komfortu. Nekas, paaugsies tas bļauris – atdos bērnu dārziņā, bet vēlāk internātā. Priekš kam tad tādi eksistē! Bērni jāaudzina ar stingrību, citādi izaug tādi mīkstčuļi kā viņas vīrs...

Anita nesaprata to, ka viņas ģimene faktiski jau vairs neeksistē. Tā bija dziļi un pamatīgi iepuvusi, un tajā valdošais naids un mīlestības trūkums pamazām indēja viņai tuvos cilvēkus.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form