close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Vecais Pēteris klunkurēja pa ielu, cienīgi un ar acīmredzamu lepnumu gāzelēdamies kā kārtīgam jūrniekam piedienas. Viņš bija pat ļoti apmierināts ar sevi. No paša rīta Pēterim, kā sniegs uz galvas vasaras laikā, bija uzkritusi prātam netverama laime. Visa viņa būtība, pēc iepriekšējā vakara nelielajām dzīrēm divvientulībā ar pudeli, spirinājās, kā sausumā izvilkta zivs, un brēca pēc spirdzinošas veldzes kāda stiprāka dzēriena izskatā, kad nez no kurienes glābējeņģelim līdzīgi viņa aizmiglotā un cerību mirdzumu zaudējušā skatiena priekšā iznira Robčiks – bijušais kuģapuika.

Vienu brīdi Pēteris pat sabijās ne pa jokam, jo domāja, ka nu gan gals klāt – eņģelis ieradies, lai aizvestu sev līdzi. Bet, kad Robčiks izvilka no kabatas divas pudeles pašbrūvētā, Pēteris saprata, ka viņa dedzīgās lūgšanas uzklausītas, bez tam eņģeļi ar alkohola pudelēm kabatās apkārt nestaigā. Tad nu abi, sentimentālās atmiņās par pagātni gremdēdamies, tukšoja traukus un sita viens otram uz pleca arvien draudzīgāk un draudzīgāk. Eh, kas tā bija par varenu dzīvi savulaik! Ja tikai atradās klausītāji, Pēteris stundām ilgi varēja stāstīt par saviem neticamajiem piedzīvojumiem jūrā. Protams, daļa tika kārtīgi piefantazēta, bet vai tad to kāds pārbaudīja? Galvenais, ka visi klausījās mutes pavēruši. Pēteris bija pārliecināts, ka pats diženais Džeks Londons viņu apskaustu par spēju notikumus izklāstīt tik ticami un apaudzēt ar biezu jo biezu intrigas plīvuru. Patiesības labad gan jāsaka, ka viņš pa to pašu Baltijas jūru vien bija kulstījies, taču stāstos ne reizi vien tika pieminēta svelmainā, tuksnesīgā Āfrika, Amerikas piekrastes ar mežonīgiem, raibi krāsotiem indiāņu karapulkiem un Kanāriju salu saulaino pludmaļu erotiskā gaisotne - tumšādainu, puskailu iezemiešu sieviešu sabiedrībā izklaidējoties. Klausītāji, tādi pat pudeles brāļi kā viņš, lēja tik glāzēs un mudināja Pēteri turpināt. Viņš ilgi lūgties nelika – rāva vaļā nu jau par Bermudu trijstūri, kur tādas lietas notiekot....mati uz galvas stāvus slējās klausoties! Pēteris tā iejutās, ka beigu beigās jau pats sāka ticēt tam, ko stāstīja.

Jāpiebilst, ka Pēteris patiešām bija šo to piedzīvojis. Kuģīši, uz kuriem viņš brauca, bija nelieli un ne pārāk droši – aukstajā Baltijas jūrā izpeldēties nācās ne reizi vien, kad vētras laikā vilnis no klāja norāva jeb sūce kuģī radās. Reiz vienam tādam motors noslāpa un visu nakti tā pa viļņiem mētāja, ka Pēteris, pudelē atlikušo šņabja malku izdzēris, jo nevar tak mantai ļaut postā iet, un tēvreizi noskaitījis, gaidīja savu pēdējo stundiņu. Toreiz laimējās atkal rīta sauli skatīt, taču lielas ticības savu nāvi sagaidīt mīkstos pēļos guļam, Pēterim nebija. Te nu jāpastāsta, ka savulaik kāda zīlniece-čigāniete viņam bija pareģojusi nāvi noslīkstot. Reisā dodoties, Pēteris parasti atvadījās no visiem, kā pēdējo reizi redzot, un pamatīgi piedzērās – ja nu zīlnieces pareģojums piepildās? Tā gadi gāja, bet zīlnieces sacītais nenotika - jūras pavēlnieks Neptūns Pēteri kā neņēma tā neņēma pie sevis.

Laikam taču tā būs bijusi tāda raganas muldēšana vien, vai tad tādām vecenēm maz var ticēt, Pēteris pie sevis domāja pa ielu neveikli streipuļodams, kā piedzēries pingvīns - re kā, esmu tak dzīvs un pie labas veselības! Jāpiebilst, ka no visas dzīvās radības pingvīni Pēterim šķita īpaši jauki un saprātīgi. Vai nu sakarā ar informācijas trūkumu jeb aiz cieņas pret viņam neizprotamo, viņš ne reizi savos stāstiņos nepieminēja ledājus un melnās fraciņās tērptos, viņaprāt, angļu lordiem līdzīgos putnus. Pēteris gan angļu lordu pat pa versti nebija redzējis, taču bija pilnīgi pārliecināts, ka viņam taisnība. Jūrā Pēteris negāja nu jau vairākus gadus. Saņēma godīgi nopelnīto pensiju un piestrādāja ostā par sētnieku. Sava iztikšana bija un arī kādam mēriņam stiprāka dzēriena sanāca. Lieki būtu teikt, ka mēriņš bieži vien ieguva kārtīga trauka apmērus. Tad Pēteris nokrita pagulēt kādā sētmalē, bet nākamajā rītā atkal bija ostā kā nagla klāt. Ostas vadība uz viņa neregulārajiem iedzeršanas pasākumiem skatījās caur pirkstiem, jo lai arī visi zināja, ka vecā Pētera stāstiņi pasakas vien ir, tomēr labprāt klausījās. Bet pats galvenais - tad, kad Pēteris strādāja, tad darīja to pēc labākās sirdsapziņas – viss spīdēja un laistījās.

Sāka smidzināt lietus. Pēc mirkļa jau gāza kā ar spaiņiem, un Pēteris, lai arī viscaur izlijis, jutās kā uz klāja izmesta siļķe. Prāts vēl no iepriekšējā vakarā izdzertā nebija skaidrs tapis, un pēc šārīta pašbrūvētā lietošanas iekšas žāvēja tā, ka Pēterim likās karstas ogles būtu vēderā sabērtas. Acu priekšā visa pasaule līgojās un šķita kā biezā miglā tīta, bet kājas dubļos negribēja vairs klausīt un patvarīgi slīdēja katra uz savu pusi.

- Ragana....ragana....ragana...Piķis un zēvele!... kas tā te par jūru priekšā...? - Pēteris tik vien paspēja nodomāt un bija peļķē iekšā visā augumā.

Pēteri pilsētas nomalē guļam atrada rajona milicis, kad brauca mājup pusdienās. Sākumā viņš pat negribēja rokas smērēt, makšķerējot visam ciematam pazīstamo dzērāju no dubļu rāvas ārā, taču dīvaini nekustīgā poza ar seju tieši peļķē padarīja uzmanīgu.

Kad atbrauca ātrā palīdzība atlika vairs tikai konstatēt faktu – noslīcis.

Šo notikumu pāris teikumos man izstāstīja kāds vecs vīrs piemetinot, ka no sava likteņa nav iespējams izbēgt. Vēl ilgi viss zvejnieku ciemats pārsprieda notikušo – vai tiešām zīlniecei izrādījusies taisnība, jeb tā gluži vienkārši bija nejauša, liktenīga sakritība.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form