Pulkstens rāda tikai desmit līdz darba dienas beigām vēl sešas stundas. Nekā negribas darīt. Nāk miegs un krīt uz nerviem kolēģes nemitīgā čiepstēšana. Uz mana galda sakrāmētas papīru un mapju grēdas, kaut ko es daru, bet tie papīri mazāk nepaliek. Nav jau viegli koncentrēties darbam, ja visu laiku es domāju tikai par viņu. Dēļ viņa pēdējā laikā esmu iztērējusi prāvu naudas summu. Sapirkos veselu kaudzi ar lupatām, liekas, ka sava ārējā izskata uzlabošanā neesmu aizmirsusi gandrīz nevienu savas ādas kvadrātcentimetru. Manikīrs, pedikīrs, solārijs, frizieris, epilācija, meikaps, ko vēl varētu darīt, lai tikai viņš atskrietu atpakaļ pie manis. Laikam esmu pārāk lepna, lai zvanītu Ralfam atvainotos, par to, ko neesmu darījusi, un teiktu, ka gribu viņu redzēt, dzirdēt, just viņa pieskārienus, smaržu un uztvert katru viņa kustību, mīmiku......... Nu, protams, atkal jau atskrēja priekšnieks, kaut kādu vēstuli viņam atsūtījuši klienti, aši jāmeklē internetā Eiropas Savienības direktīvas. Cerams, ka manas smadzenes spēs bez Ralfa atdabūšanas stratēģijas izstrādāšanas, sagremot arī tos likumu un ES direktīvu kalnus.

Ja līdz pusdienām likās, ka viena minūte velkas vienu stundu, tad otrā dienas daļa aizskrēja nemanot. Ap sešiem biju mājās. Ātri novilku visus žņaugus un uzmetu uz pleciem halātu, palaidu vannā ūdeni, uzliku vārīties kafiju, mikrokrāsnī iemetu maizītes. Karsta kafija, maizītes, smaržīgs un silts ūdens ir tas, kas atgriež manā ķermenī atkal enerģiju.

Izvēlos vislabāko veļu, protams melno mežģīņu, zinu, ka Ralfam tā patīk. Kleita, zeķbikses, meikaps, smaržas, dezoderants, zābaki, mētelis, somiņa, beidzot skrienu uz mašīnu.

Laimīgi esmu nokļuvusi līdz Rīgas centram, redzu jau klubu. Diāna, Kaspars un Anita pīpē, lēnām kaut ko apspriežot, bet Ralfs laikam vēl nav atbraucis. Viņa mašīna arī nav.

Kolēģi un draugi gandrīz pilns klubs. Smaidi, sarunas, stulbi joki, mūžīgie darba jautājumi, hobiju, politikas, mašīnu un ceļojumu apspriešana. Dažs labs jau sāk noreibt. Mūzika, alkohols, krēsla, siltā telpa un dienas nogurums jau sāk uzdzīt miegu. Lai neaizmigtu, mēs visi sākām dejot un lēkāt, jautrība sita augstu vilni. Gribēju pagriezties un iet apsēsties pie galdiņa, kad sajutu siltu un pazīstamu roku pieskārienu sev uz pleciem. Tas bija Ralfs. Viņa ķermeni nav iespējams aizmirst, esmu aptaustījusi ar rokām, mēli, un krūtīm katru viņa ķermeņa šūniņu.

Mēs abi palikām dejot, viņa rokas maigi apņēma manu vidukli, un tad lēni tās cēlās gan uz augšu, gan uz leju. Ralfs skūpstīja manu kaklu, viņa mēle pieskārās manai auss ļipiņai. Visi vārdi un pārmetumi, kurus gribēju pateikt Ralfam pēdējās sešas dienas bija pazuduši, Ralfa roku maigums un žēli smaidošais skatiens mani padarīja mēmu. Mūzikas skaņās mēs kustējāmies kā marionetes. Nebija svarīga ne mūzika, ne ritms, ne dziesmu vārdi, varbūt telpā bija pārāk liels troksnis, lai runātu.

Pēc pāris dejām iesēdāmies Ralfa mašīnā un braucām pie manis. Skriešus ieskrējām dzīvoklī, no miega un noguruma nebija ne vēsts.

Viņa lūpas, mēle, rokas, mati, acis, viss augums, pat spalviņas, rētas un krunciņas mani sajūsmina. Es gribu viņu sevī iesūkt un baudīt kā saldu, reibinošu vīnu, nav svarīgi, vai viņš man melo vai nē, bet patreiz ir tik ļoti, ļoti labi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit