Alūksnietis trīsdesmit piecus gadus vecais Māris Gackis ir vienīgais cilvēks Latvijā, kas atdevis pārstādīšanai daļu savu aknu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Viņš izglābis sešdesmit divus gadus vecās mammas māsīcas daugavpilietes Dainas Maļinas dzīvību. Par to viņš saņēmis Krievijas zinātniskās pētniecības ķirurģijas institūta piešķirto medaļu “Tam, kurš atdāvinājis daļu sevis”.

“Noteicošais bija tas, ka mums sakrita asins grupa. Kad man jautāja,vai palīdzēšu, uzreiz piekritu,” laikrakstam stāsta Māris Gackis.

Māris atzīst, ka process līdz operācijai 2003.gada 14.oktobrī bijis garš. “Vispirms noskaidroja un pārbaudīja radniecību, veica analīzes. Man konstatēja kuņģa čūlu, to ārstēja. Arī pirms operācijas divas nedēļas iepriekš man bija jāierodas Maskavā, tad vēlreiz pārbaudīja manu veselības stāvokli,” stāsta vīrietis. Viņš apgalvo, ka pirms operācijas neesot bijis baiļu sajūtas, mediķi devuši simtprocentīgu garantiju, ka viss būs kārtībā.

Gackis neslēpj, ka pirms operācijas daudz lietojis alkoholu un nav bijis pārliecināts, vai spēs palīdzēt. Mediķi konstatējuši, ka viņam ir ideālas aknas.

“Mediķu attieksme Maskavā bija ideāla. Par tādu aprūpi var sapņot jebkurš pacients. Pēc operācijas slimnīcā pavadīju divas nedēļas, pirmā bija smaga. Man nebija sarežģījumu, visi brīnījās, ka ātri varēju atgūties,” atceras Gackis. Viņu no slimnīcas izrakstīja nākamajā dienā pēc tam, kad bija beidzies vīzas derīguma termiņš.

“Uz mājām no Maskavas braucu bez vīzas, taču uz robežas samaksāju par tās pagarināšanu un mani palaida,” apgalvo Gackis.

Pēc operācijas Mārim bija noteikta diēta - nedrīkstēja dzert gāzētus dzērienus, ēst treknus un asus ēdienus, lai gan Māris bija pieradis tieši pie šādas ēdienkartes. Apmēram pusgadu cītīgi ievērojis noteikto režīmu, taču reizēm naktī mocījušas sāpes. “Atsāku pirms operācijas ierasto ēšanas režīmu, strādāt fizisku darbu, un sāpes pārgāja. Tagad jūtos labi,” stāsta alūksnietis.

Labdaris bilst, ka pēc operācijas palikusi tikai viena rēta. Izskatoties tā, it kā vīrietim būtu veikta plastiskā operācija. “Neuzskatu, ka būtu izdarījis kaut ko sevišķu. Manī nav lepnuma par to, ko izdarīju. To uztveru kā jebkuru darbu, kas man jāveic. To būtu darījis arī tad, ja būtu jāpalīdz svešam cilvēkam. Ja tagad kāds man lūgtu palīdzību, nedomājot piekristu,” apstiprina Gackis. Viņš priecājas, ka radiniecei ir devis iespēju dzīvot un viņai tagad klājas labi.

Ikdienā Gackis strādā divos gateros. Pēc profesijas ir pavārs, strādājis arī šajā specialitātē. “Darbs man ir, taču kaitina, kāda mūsu valstī ir valdība un ka vienkāršajiem cilvēkiem ir smagi jācīnās, lai spētu izdzīvot,” saka Gackis.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form