Foto: AFI
Foto: Andris Šķēle

"Latvijas Avīzē" viesojās uzņēmējs, Tautas partijas ierindas biedrs Andris Šķēle. Ar viņu sarunājās redakcijas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V.Krustiņš: – Gribu pieskarties nopietnai lietai – par troksni, kas sacelts ap Gaismas pils celtniecību. Tur jau sākas politika. Atradušās krievu partijas un avīzes, kas grib apspriest, vai mums to pili vispār vajag, vai latviešu tautiņai tas nebūs par dārgu. Jūs taču sākāt Nacionālās bibliotēkas celšanu.

A.Šķēle: – Izteikšu tikai nožēlu, ka no jebkāda veselā saprāta pāri paliek tikai politiskas intereses. Nožēlu, ka Nacionālās bibliotēkas lietu pasniedz tikai no sava partijiskā redzespunkta, biedējot tautu ar milzīgiem skaitļiem, ar Vislatvijas izlaupīšanu…

– … cik gan dzīvokļu par to naudu varētu uzcelt!

– Jā, un bērnudārzu un vēl daudz ko citu. Tiek teikts – tā būšot zemē nosviesta nauda. Bet ir otrādi – tur, kur pasaulē ir uzceltas bibliotēkas, drīz vien pierādās pavisam kas cits – tās sevi ievērojami ir atpelnījušas. Ja pareizi, lietpratīgi vada šādu Nacionālo bibliotēku, tā kļūst par vienu no galvenajām rotācijas asīm, ap kuru daudz kas kustas un notiek. Un notiek pats svarīgākais – tas, kas attiecas uz tautas intelektu. Tā izaugsmei moderna bibliotēka ir milzīgs stimuls. Nožēla par tiem politiķiem, kas mēģina spēlēt uz daļas tautas ne pārāk vieglo materiālo stāvokli, sakot – redz, cik labi un jauki būtu to naudu sadalīt jums, kā arī nožēla par tiem politiķiem, kas tajā saskata Vislatvijas izlaupīšanas kārtējo mēģinājumu. Tās apmēram ir antibibliotēkas kampaņas divas vadošās notis. Es domāju, ka bibliotēkas būvi sekmīgi pabeigs. Būvēšanas process Demakovas kundzes vadībā ir jau sekmīgi sākts, neskatoties uz tiem "augstajiem pretestības sliekšņiem", kam bijis jākāpj pāri.

– Un domājat, ka nebūs pārmaksāts?

– Nē. Piekrītu tiem, kas saka, ka daudz sliktāk mēģināt kaut ko Repšes stilā "īsināt". Tā, ka neizbūvējām robežu, kaut kur citur neuzlikām virsū jumtu un tādā garā. Beigu beigās iznāks, ka bibliotēka būs tikai betona sienas un nekas vairāk. Bet milzīga un varbūt pat galvenā nozīme ir infrastruktūrai. Bibliotēku taču vajag sasaistīt vienā gaismas tīklā ar visām Latvijas bibliotēkām, ar pasaules bibliotēkām, nepieciešama visu iespējamo digitālo katalogu izveidošana. Tad nevajadzēs braukt no Zilupes uz Rīgu, lai atlasītu visu nepieciešamo literatūru. Moderni ekipēta bibliotēka būs spējīga apgādāt jebkuru Latvijas iedzīvotāju ar nepieciešamo līdz viņa bibliotēkai vai interneta pieslēguma vietai. Katra skola varēs sameklēt sev nepieciešamo papildu literatūru vienotajā tīklā, izdrukāt, izkopēt, izplatīt utt., u. tml. To nevar gluži precīzi naudā sarēķināt šodien.

– Mūs satrauc, ka galvenie "iedvesmotāji" pret bibliotēkas celtniecību tomēr ir t. s. krievvalodīgās partijas – "PCTVL" ar "Saskaņas centru". Mums nepatīk, ka par latviešu kultūru grib runāt citi.

– Pirmkārt, viņi šobrīd vieni paši to nevar izlemt. Bet daudz nožēlojamāki šķiet tie, kas tēlo Latvijas patriotus, bet veic virkni bremzējošu soļu.

– Kas tie ir?

– Man nav šaubu, ka "Jaunais laiks" darījis daudz, lai bremzētu šo projektu. Nekad neesmu dzirdējis nevienu viņu publisku atbalstu, nerunāju par piedāvājumu Demakovas kundzei palīdzēt, lai lietas ātrāk veiktos uz priekšu, nekad neesmu dzirdējis no "JL", ka bibliotēkas būves sakarā ir sniegts atbalsts Kalvītim. Un man liekas, ka mums bieži vien daudz vieglāk cīnīties ar tiem, kas atklāti stāv pretī, nekā ar tiem, kas pretdarbojas ar pagrīdes metodēm.

– Tie ir sorosieši?

– Neesmu prasījis Repšem, vai viņš ir sorosietis vai ne. Šobrīd tieši otrādi – "sorosietis" Putņa kungs iesaistīts bibliotēkas naudas neizšķērdēšanas uzraudzībā. Tā, ka man šķiet – Putnis tā kā ir "par" bibliotēku.

– Jūs tā domājat, ka visur, kur viņi piedalās, viņi ir "par"?

– Nezinu, varbūt tad sevišķi viltīgi izliekas. (Smejas.).

– Vai varat atbildēt uz delikātu jautājumu? Sakiet, vai 300 tūkstoši latu priekš jums ir liela nauda vai ne?

– Tā ir ļoti nozīmīga summa. Neapšaubāmi.

– Jūs nojaušat, ka jautāju tāpēc, ka, pēc avīžu ziņām, jūs esot šķīries tieši no šādas summas, ieguldīdams to Liepnieka un Rolšteina kungu "labo ziņu" uzņēmumā. Daudziem mūsu lasītājiem 300 tūkstoši šķitīs gluži neizmērojama nauda. Viņi jautās, Šķēle tak nebūs tas vīrs, kas šo naudu nometīs zemē kā nevajadzīgu izsmēķi. Tātad viņam ir vajadzība, ir interese – nu, sakiet, kāda tā interese ir?

– Pilnīgi skaidra un nepārprotama. Tas ir ieguldījums Latvijas tālākā izaugsmē. Mani tracina, mani kaitina tas, ko sēj caur daudziem plašsaziņas līdzekļiem – nonievājošu attieksmi pret valsti, tās vēlētiem pārstāvjiem, nešķirojot un objektīvi neizvērtējot, visu pasniedzot postošās krāsās. Ja es zinu, ka ir simtiem cilvēku, kuri ir gatavi pateikt savu viedokli, atšķirīgu no melnās krāsās sakrāsotā, tad es domāju, ka ir svarīgi, lai viņu domas tiktu pietiekami izceltas. Viņiem pašiem nav iespēju ik reizes šo viedokli pateikt radio, TV un presē. Ziedojums ir pilnīgi atklāts, šie līdzekļi nav paņemti no kādas Rēzeknei līdzīgas desu fabrikas kontrabandas gaļas ienākumiem. Protams, atkal mēs redzam, ka šīs ziņas, kam normāli jāparādās tikai organizācijas gada pārskatā, KNAB kaut kādā veidā izprasījuši agrāk. Tas kaut kā nemanot nonācis pie politiķes Lindas Mūrnieces, kas sakās pati to uzzinājusi, un tad šī politiķe nesarkstot par šīm "manipulācijām" raksta iesniegumu uz KNAB atpakaļ.

– Nav jau liels grēks, ka to dabū zināt agrāk.

– Dievs ar to, bet tieši mēnesi pirms vēlēšanām tur mēģina saskatīt kādu aizdomīgu, pretlikumīgu, noziedzīgu soli. Atbilstoši Satversmei mums visiem ir pulcēšanās, brīvu viedokļu paušanas tiesības, brīvas informācijas izplatīšanas tiesības. Tas būs absurds, ja mēs sāksim sabiedriskajām organizācijām aizliegt paust savus uzskatus. Tādā veidā var nonākt līdz aizliegumam kādai zemnieku biedrībai izteikt kritiku sliktam zemkopības ministram vai arī aizliegt kādiem politikas pētniekiem izteikties par procesiem sabiedrībā.

– Vai tad jums nebūtu lietderīgāk naudu ieguldīt kādā televīzijā vai, pieņemsim, avīzē? Es saprotu tā, ka problēma nav ar autoru, bet ar "teritorijas" trūkumu, lai paustu savus uzskatus?

– Avīze vai TV tomēr ir ļoti specifiska uzņēmējdarbība. Tā nav tā uzņēmējdarbība, kurā es orientējos pietiekami labi. Droši vien, ka tas ir arī stipri dārgāks pasākums.

– Nujā, bet tā jums jāmaksā nauda televīzijai. Taisni apbrīnojami, jūs "barojat" savus pretiniekus.

– Jūs pārspīlējat, nebaroju pretiniekus. Kādus tad?

– Nu kā, visa nauda, ja lielāko daļu neietur Liepnieks un Rolšteins par darbu, taču aiziet sabiedriskajai televīzijai. Es gan nezinu, cik katram tiek.

– Es arī to neprasu.

– Kā! Neprasāt, kur tā nauda paliek?

– Nē.

– Tad jūs to pat nezināt, bet viņi varbūt pērk tās labās atsauksmes?

– Tad tā būtu pēdējā reize, kad viņi no manis šādu palīdzību dabūjuši. Ja tāda lieta tiktu pieķerta, ka par naudu angažēti cilvēku viedokļi, tas būtu pārkāpums pašā saknē. Esmu pārliecināts, ka tā nevar būt. Un absolūti neiedomājami, ka šīs Latvijas tiešām ievērojamās personības būtu angažējamas!!! Kategoriski nē!!

– Vai jums nešķiet, ka taisnība latviešu teicienam: "Kas par daudz, tas par skādi." Vai Tautas partija drusku nepārspīlē ar šo savu pozitīvismu?

– Neesmu piedalījies nevienā apspriešanā par vēlēšanu kampaņu.

– Pašvaldību vadītāji tik aizkustinoši stāsta par skolām uzliktiem jumtiem, itin kā Kalvītis vai Bērziņš to būtu darījuši paši un par savu, nevis valsts naudu. Ka mums visiem vajadzētu būt aplaimotiem, kā tā TP darbojas.

– Tur ir cita lieta – un varbūt svarīgākā: TP nav Rīgas partija, un to vajadzētu vairāk uzsvērt, ka mums ir plašākā pārstāvniecība reģionu vadībā, ka vienmēr, kad Tautas partija vada valdību, tur novirza vairāk līdzekļu. Tas nav stāsts par vienu logu vai jumtu. Mums ir lielākais mēru skaits, vadība gandrīz visās lielākajās pilsētās, neskaitot Daugavpili, Ventspili, Jelgavu, Jūrmalu.

– Bet vai esat dzirdējis izjustās sociāldemokrātu reklāmas? Tās nolasa laba aktrise – "viņi melo", "labējie tikai sola". No otras puses "PCTVL" vai "Saskaņas centrs" arī grib varu, piedāvājas aizstāvēt visus apspiestos, nabagos, tā vien šķiet, ka tik pretstatīta konfrontācija nevienās Saeimas vēlēšanās nav bijusi.

– Pamēģināsim saprast sociāldemokrātus. Viņiem bija milzīgs zaudējums netikt esošajā Saeimā. Tāpat kā pazaudēt vienīgo nozīmīgo pilsētu, kur viņiem bija domes vadība, – Rīgu. Pašreiz LSDSP, es domāju, ir tuvu pēdējam skrējienam. Ja arī šajās vēlēšanās nesekmējas, tad tur iekšienē erozijas procesi vērtīsies diezgan nopietni. Tādēļ droši vien atļaujas izmest to āķi, cik vien var…

– … izmisuma pilni.

– Jā.

– Uztraucošāka gan ir tā otra puse, kas mēģina izlikties par kreisajiem, bet taču nav tādi. Viņi ir šovinisti.

– Piekrītu par viņu bīstamību. Bet es atkal redzu bāzi, kāpēc viņiem ir šāda pieeja. Latvijā iesūtīja milzīgu skaitu migrantu, kuri kļuva par pilsoņiem naturalizējoties, dzima viņu bērni, kuri jau pēc 1990.gada ir pilsoņi. Liela viņu daļa bija saistīti ar strādniecību, ar lielajām rūpnīcām, kuru dēļ šos cilvēkus šeit ieveda. Un tagad tie šovinistiskie politiķi caur kreiso prizmu mēģina uzsildīt tās vecās jūtas, rādot, ka viņi ir par strādniecību, par tiem, kam nav sava kapitāla. Tā ir viena puse, bet, protams, man ļoti nepatīk tas, ko viņi otrajā – nacionālajā pusē – liek klāt. Saķēdē lietas, kam sadzīvē nemaz nav apstiprinājuma. Bet to šovinismu mēģina "pumpēt" augšā.

– Šīs partijas arī "pumpēs" kaut kādu ideju par krievu "atsevišķību", atstumtību. Tāpēc vajag savas skolas, kur latviešu valoda ir tikai priekšmets, vajag savu "obščinu" un savu rūpnieku savienību. Tas notiek acu priekšā. Tas viss tiek bāzts krieviem galvā. Bet vai jūs varat parādīt savā partijā vienu jauki integrētu cilvēku, kuru var ielikt valdībā? Ja jau TP ir demokrātiska, buržuāziska – sauciet, kā gribat –, tad taču tā būtu piemērota arī demokrātiskam, buržuāziskam krievam, vai ne?

– Paskatīsimies uz jūsu teikto no cita skatpunkta. Varētu arī pateikt netiešu paldies par uzspiesto it kā pretstatījumu starp krieviem un latviešiem, jo latviešiem tas palīdzējis vairāk balsot par labējām partijām. Kreisie lielā daļā vienmēr asociēti ar krieviem, sociāldemokrāti īsu brīdi paspīdējuši, sapinušies un atkal pazuduši, tagad izmisīgi mēģina atgriezties, bet kopš neatkarības atgūšanas kopumā tas viss Latvijai ļāvis turēties bez lieliem iekritieniem. Mēs esam ar stabilu izaugsmi, Latvijā iekārtas maiņa no sociālistiskas uz tirgus ekonomiku noritējusi bez satricinājumiem.

– Tieši tāpēc mēs runājam, kādēļ gan neuzrādīt progresīvu cittautieti, lai kas tas būtu, krievs vai tatārs, ko varētu likt valdībā, kādēļ viņi aktīvi nedarbojas labējās partijās. Nav neviena!

A.Sķēle: – Nu, mums ir pievienojies Vladimirs Makarovs. Viņš ir krievu cilvēks pēc tautības. Taču jums taisnība – šis "groziņš" varēja būt pilnāks, lai gan Latgalē mūsu rindās ir daudz cilvēku, kuru vārdu krājums krievu valodā ir lielāks nekā latviešu. Ludzas mērs – Valentīna Lazovska. Bet, protams, tas ir jautājums, pie kā strādāt. Partijas vadībai tas jāņem visnotaļ vērā.

– Jūs sevi pilnīgi norobežojat no TP vadības?

– Es sevi ar partijas vadību neidentificēju.

– Bet esat taču partijas dibinātājs, jums ir savi uzskati, varbūt ir atsevišķas lietas, kam nepiekrītat?

– Atbilde būs vienkārša. Varbūt pat nedaudz pārspīlēta, ja es teikšu – pret TP kaut kādā veidā es attiecos kā pret saviem vecākajiem bērniem. Arī šis bērns – TP – ir izaudzis, ir gājis augstās skolās, dabūjis visādus diplomus…

– Dikti patstāvīgi palikuši pret vecākiem, vai ne?

– Varbūt, bet, manuprāt, ja kaut kas neveicas, es vienalga pārdzīvoju. Ja kaut kas izdodas, priecājos.

– Man gribētos atcerēties vienu Kalvīša runu, kur šis krietnais Kalvītis mums saka – latvieši pēc savas dabas neesot nekādi lielie kapitālisti. Latvieši esot kultūras un brīvo profesiju cilvēki. Vai jūs arī tā domājat?

– Kaut kāda taisnība viņam noteikti ir. Mēs esam tādi dvēseles cilvēki, vismaz par tādiem gribam izskatīties. Es nenoliedzu, ka šis sentiments, kas piemīt mūsu tautai, vienu otru reizi, jo sevišķi jaunākus cilvēkus, pat kaitina. Nav tā dinamisma, vilkmes un orientācijas uz augšu, vienmēr tāds rēnums, rimtums. Varbūt tas saistīts ar dabas apstākļiem, kuros dzīvojam, bet, ticiet man, tas mainās. Jaunie ir daudz, daudz dzīvespriecīgāki, pašpārliecinātāki par sevi. Protams, bieži parādās tas, par ko vecāki ļaudis mulst, – ka nerespektē nekādas autoritātes, ka ļoti vāji nereti pārzina Latvijas vēsturi, ka viegli pakļaujas patērētāju sabiedrībā izplatītajiem mārketinga trikiem utt. Nu, tā šķiet daudziem esam šodienas jaunatnes problēma.

– Pēc padomju laika "savaldītības", mazspējas ko pirkt tas viegli saprotams. Bet jūs taču arī iederaties Kalvīša skumjajos secinājumos par latviešu "nekapitālistu" dabu, jo esat pārdevis tās latviešu "mantas", labās šokolādes fabrikas.

– To daļu akciju, kas man bija, pārdevu, bet svarīgākais, ka tas viss darbojas un strādā. Daudz skumjākām acīm jāskatās uz tiem cilvēkiem, kas nav spējuši nedz savu kapitālu pārvaldīt, nedz atrast tam jaunu lietojumu. Aizvērtas pienotavas vai rūpnīcas, atlaisti cilvēki, zaudētas darba vietas.

– Jūs neesat nedz pamanāms kādos "holdingos", nedz bankas amatos, nedz vispār kādos "kapitālistiskos" amatos. Šķiet neticami – kā tas var būt!

– Jums šķiet, ka vajadzētu kaut kur "iekortelēties"?

– Visi taču "iekortelējušies". Ekspremjers Bērziņš iekārtojās lielā bankā, līdz ar viņu eksministre Pētersone, bet, kolīdz vieta atbrīvojās, tā tur cits eksministrs Birkavs klāt – bet ne par viņiem ir runa. Jums pašam uz to "nevelk"?

– Nē. Lielai daļai ietekmīgu kompāniju un banku, kā es domāju, ir svarīgi, ka cilvēki ar Latvijā pazīstamu vārdu ir viņu uzraudzības padomēs vai tamlīdzīgos, šad tad ļaudīm šķiet, tādos goda amatos.

– Un jums nebūtu tas "uzvārds"? Jums neviens neko nepiedāvā?

– Ziniet, es negribu "strādāt par latvieti". Tāds termins jau agrāk bija iegājies – "strādāt par latvieti". Tas nav savienojams ar manu dabu un raksturu. Man nevajag amatus un atlīdzību, lai es kaut kur dotu latvisku pieskaņu ar savu uzvārdu. Ja darbs, tad īsts un atbildīgs darbs.

– Kā izkļuvāt sveikā bez nepatikšanām, kad tikāties ar Berezovski? To nabaga Ūdri pēc tam briesmīgi plūkāja un bakstīja, mina uz kājiņām.

– Man tete–a–tete tikšanās ar Berezovski nav bijusi. Vienīgi tā, kurā viņš bija kopā ar četriem amerikāņiem, kuru vidū bija ASV prezidenta brālis Neils Bušs. Ar Buša kungu runāju par biznesu – ātras un vieglas angļu valodas apmācības programmu. Šo programmu pēc vairākiem mēnešiem kādās desmit skolās izplatījām, saņemot visatzinīgākās atsauksmes un paldies no skolotājiem semināra laikā. Tas esot kaut kas, kā nudien labāk apgūt svešvalodu. Bērniem mēdz būt garlaicīgi tikai no grāmatas mācīties – ņem nu un boksterē šito vai to rindiņu. Apmācības metodes ir mainījušās, daudz ko labāk var apgūt ar interaktīvu priekšmeta apguves veidu.

E.Līcītis: – Varbūt ar šīm saistošajām programmām var krievu bērniem sekmīgi mācīt latviešu valodu? Vai gados vecākiem, kam tā joprojām svešvaloda?

– Jā, ja to varētu tādā veidā apdaptēt, tas būtu pozitīvi satriecoši. Es neesmu tālāk interesējies, es šajā lietā vēlējos palīdzēt pie sākuma iniciatīvām.

V. Krustiņš: – Nu, un nebija Berezovskis ar ragiem, neizskatījās bīstams?

– Par bīstamību nevaru spriest, man nav bijusi vairāk neviena kopā pasēdēšana kā augšminētā. Bet neizskatījās gan. Man gandrīz vai nekāds iespaids neradās. Cik saprotu no man teiktā – Berezovska kungs tur piedalījās kā līdzsponsors Neila Buša pasākumam.

– Šķēles kungs, esat taču dzirdējis daudz runājam par sorosiešiem, lasījis par viņiem. Ko jūs šajā sakarā vispār domājat?

– Daudz kas tiek pārspīlēts, bet daudz kas arī ne. Ir, protams, dīvainības, kas nav īsti izskaidrojamas. Nu, piemēram, vienīgais izņēmums kā organizācija ir Sorosa fonds, kuram ir likumdošanā fiksēts atvieglojums iedzīvotāju ienākuma nodokļa sakarā. Pareizi būtu dot tādus pašus atvieglojumus visām līdzīgām organizācijām, kuras dala stipendijas un pabalstus. Kāpēc tikai tai naudai un tiem līdzekļiem, kas nāk no Sorosa fonda? Tā ir dīvaina nianse, kas liecina par selektīvu labvēlības statusu. Daudzkārt gan rodas sajūta, ka viņa kustībai ir kādi politiski zemteksti. Es nedomāju, ka tas ir labi, ja mēs par šiem motīviem atklāti un skaidri nezinām, un tos uztur ar līdzekļiem, kas nav no Latvijas. Lai no kādas lielvalsts tie nāktu, mums netieši uzspiež viedokli un redzējumu, kas arī nav no Latvijas. Man šķiet, ka kopumā tā pasaules daļa, kur dominē kristietība, pēdējos gados ir cietusi milzīgus zaudējumus.

– Kādā ziņā?

– Ja tā var teikt, savā pretošanās un konkurences spēju ziņā. Kristietības pasaule šobrīd ir ļoti labila, tai uzspiež pārliberālas vērtības līdzšinējo, konservatīvo, var teikt, arī evaņģēlisko vietā. Neapšaubāmi, šī pasaule ir spēcīgākā tehnoloģiski ar zinātnes un armiju jaudām un pēc ieroču spēka. Tas noteikti tā ir. Ja saskaita kopā – Eiropa, Amerika, Kanāda, Krievija, visur, kur dominē kristietība. Bet ar ieročiem nevar uzvarēt garu, domu vai izmainīt kādu dogmu. Tas nav iespējams. Ja kāds domā, ka šīs augsti attīstītās valstis ar savu ieroču pārspēku varēs ieviest citur savu demokrātiju, savu brīvības vērtību izpratni, tad viņam būs jāviļas. Ja jau ieroči visur uzvarētu, tad arī latvieši droši vien būtu piebeigti jau pirms daudziem gadiem.

Manā uztverē, ja šie biljoni naudas, ko iztērē ar marku "terorisma apkarošana", "demokrātijas uzstādīšana", tiktu ieguldīti, lai ar citām "pasaulēm" strādātu kopā – semināros, izglītībā, zinātnē, kopīgos sporta un kultūras pasākumos, visu veidu kopīgā garīgi intelektuālā telpā – panākumi būtu labāki. Pasaule būtu mierīgāka. Ka ar ieročiem nevar uzvarēt, mēs redzam kaut vai mūsu kaimiņvalsts Krievijas teritorijā Čečenijā. Tu nevari nokaut ar ieročiem vienas ne pārāk skaitliski lielas tautiņas alkas pēc savas brīvības un pašu izpratnes par savu kārtību.

– Jūs taču nevarēsiet noliegt, ka kristietība zināmā mērā ir virsū uzmests šķidrauts. Ja jums pateiks, ka Irākā apakšā ir nafta, tad varat rīkot seminārus par kristietības un musulmanisma ideju tuvināšanos, cik tik tīk.

– Es nesaku, ka daudz kam apakšā nav ļoti viltīgi paslēptas materiālās intereses. Es runāju, ka ar karaspēku nevar nokaut gara spēku. Karš tiks zaudēts, ja neatradīs citas metodes risinājumam. Vajag novirzīt šos miljardus citur, nevis pašiem izrakt naida bedri gadu desmitiem uz priekšu pret kristietības pasauli.

– Kā politiķis jūs redzat, ka ASV – neapšaubāmi, spēcīgākā lielvalsts pasaulē – pagaidām izvēlas savu spēku lietot, nevis strādā jūsu norādītajā sadarbības meklējumu veidā.

– Tas ir tik ilgi, kamēr tehnoloģiskais pārsvars. Bet jūs redzat, cik pasaule norūpējusies, ka ļoti tuvu jaunas kvalitātes tehnoloģiskajam līmenim ir arī viena otra arābu valsts. Var pretī parādīties atomieroči. Var parādīties citas vairāk nekā sāpīgu pretdūrienu iespējas. Karš arī vairs nav tikai vienas valsts cīņa pret citu valsti. Kara robeža bieži vien ir tur, kur konkrētais pašnāvnieks atrodas. Un kas gan ir sasniegts ar karošanu? Tikai un vienīgi provocēti cilvēki, pie tam visas puses.

– Sakiet tā, vai mūsu – lai arī nelielas valsts – ārpolitikā tad nevajadzētu atspoguļoties idejām jūsu ieteiktajā veidā?

– Domāju, ja mums vajadzēja izšķirties par to, kam vairāk pievērst uzmanību, tad – un Pabrika kungam šeit bija taisnība – noteikti drīzāk atrasties uz Libānas – Izraēlas robežas, nevis ilgstoši iestigt pilsoņu karā degošajā Irākā, kura aizvien atrodas zem okupācijas režīma. Tas pirmais variants ir mums atbilstošāks, jo tas ir īsts starpvalstu konflikts, tam ir ANO mandāts, tas ir tuvāk Eiropas telpai.

E.Līcītis: – Tad jums būtu aktīvāk jāakceptē arī Turcijas integrācija Eiropā, ja iestājaties par sadarbību.

– Es būtu ļoti apdomīgs. Turcija vairāku standartu ziņā, man liekas, nav gatava Eiropai. Viena problēma ir mazākumtautību jautājums – kurdu jautājums. Kurdu ir vairāk nekā 10 miljoni pasaulē, bet šai tautai nav savas valstiskas teritorijas, tā starp "lielajām" islāma valstīm ir apspiesta, nīdēta, tai ierobežota savas valodas lietošana.

V.Krustiņš: – Gribu atgriezties pie Latvijas lietām, kur jūsu vārdu nereti saista kopā ar Aivara Lemberga vārdu. Nezinām, kā jūs gadījāties "Ventspils naftas" birojā notikušās kratīšanas laikā, bet no tā izriet dažādas hipotēzes. Protams, jums var būt ar Lembergu kādas politiskas konsultācijas personīgā vai augstākā līmenī, bet atceramies, ka kādreiz jūs tā kā vairāk bijāt domstarpību cilvēki.

– Domāju, ka mums joprojām ir ļoti daudz domstarpību ar Lemberga kungu. Bet es vairs nenodarbojos ar aktīvu politiku, un man tās nav jāafišē vai jelkādā veidā jāmēģina "iekniebt" Lemberga kungam.

Jūsu minētais gadījums bija – es atrados "Ventspils naftas" telpās. Viens senāks sabiedrības pārvaldes filozofs Makjavelli apgalvoja, ka pretinieku vajag pazīt pietiekami tuvu. Es arī uzskatu, ka man daudz lietderīgāk zināt, ko Latvijā viens otrs politiķis – un Lembergs, protams, ir politiķis – domā par to vai citu jautājumu, nekā negribēt zināt. Varbūt uzzinādams es kādreiz varu mēģināt prognozēt un kādam pateikt, kas notiek. Es domāju, Lemberga kungs, šādu pašu mērķu vadīts, šad tad izbrīvē laiku, lai mēs nestrīdoties aprunātos. Mēs gan "tubrālības" nekad neesam sadzēruši.

– Nē, nē, tādās aizdomās jūs neturam. Esat pārāk lieli un patstāvīgi vīri, bet, saprotams, politika un politiķi mainās, viņiem ir visas tiesības apmainīties savām domām. Intervijā "NRA" jūs esat atrunājis Lemberga kungu kandidēt premjerministra amatam.

– Es viņam esmu izteicis vairākas domas, bet Lemberga kungs ir tik patstāvīgs cilvēks, ka viņš pats arvien izlemj. Es domāju, ka attiecībā par Lemberga kungu ir daudz mītu, pārspīlējumu. Es negribu sākt saukt, teiksim, "Jaunā laika" politiķus, ar kuriem es arī šad un tad aprunājos. Tāpat ar Pirmās partijas un citu partiju biedriem. Atvainojiet, es esmu privāta persona.

E.Līcītis: – Vai ar Repšes kungu arī tiekaties? Ar "JL" prezidentes kandidāti Kalnietes kundzi?

– Kalnietes kundze bijusi pietiekami stingra savā raksturā, ja piekritusi iet par "tukšo šāvienu". Ar to ne katrs būtu mierā. "Jaunajam laikam" tas noteikti bija jādara, lai novērstu uzmanību no tām partijas finansēšanas "šmucēm", kuras parādīja Rēzeknes gadījums. Kopumā es domāju, ka Kalnietes kundze šobrīd strādā "JL" kā tāds mušpapīrs, bet kļūt par prezidenti, manuprāt, viņai lielu izredžu nav.

V.Krustiņš: – Nuja, gaidīsim, kad Tautas partija izvirzīs savu kandidātu.

– Kad pienāks laiks, jā. Neskatoties uz milzīgām kolīzijām 7.Saeimā, vēlot prezidentu, deputāti izdarīja pareizo izvēli. Atbilstoši tiem laikiem un uzdevumiem, Latvijas starptautiskajām aktivitātēm Vaira Vīķe-Freiberga ir izrādījusies labākā, ko varēja ievēlēt! Pašlaik daudzi lieli izaicinājumi sasniegti, daudz vairāk jāskatās uz pašas Latvijas iekšpolitiskām problēmām. No tiem mēģināts aiziet projām. Redzam viļņošanos ap cilvēku seksualitāti. Abu pušu pārstāvji nereti ieņem "perversas" saskarsmes formas. Redzam vēl arvien integrēšanās problēmas, kad dažādu valodu cilvēki, ja tā var teikt, šajos astoņos gados nebūt nebija Valsts prezidentes pirmās uzmanības jautājums. Un parasti valsts prezidentam lielākā slodze ir morāles un ētikas jautājumi. Beidzamajos gados tie ir saasinājušies un prasa iekšpolitiskus risinājumus.

– Vai jums nešķiet, ka šo integrācijas procesu rezultātā kādudien šie giļmanieši, plinerieši var nokļūt pie varas? Viņiem var piemest Pirmo partiju, vēl kādu partiju…

– Viņi nebūs vairākumā.

– Kur jums tik dzelžaina pārliecība?

Andris Šķēle: – Mēs dzimstam vairāk, latviešu īpatsvars aug. Mūsu labējām partijām jāparāda arī vairāk saimnieciskā tvēriena, būvējot skolas, bērnudārzus un visu pārējo. Ja Rīgas dome – Aksenoka kungs – to nespēj risināt, tad varbūt tai šī funkcija jāatņem, jāuztic tiem, kas var un prot to izdarīt. Nu kā var būt, ka Rīgā latviešu valodas bērniem trūkst vietu bērnudārzā! Atļaujiet man gadu būt Rīgas mēram, un es parādīšu, ka nevienai latviešu ģimenei Rīgā netrūks vietas bērnudārzā. Tie nav nekādi gigantiski projekti, bet sistemātiska jautājumu risināšana.

E.Līcītis: – Vai to uztvert kā jūsu apņemšanos kādreiz kļūt par Rīgas domes priekšsēdētāju?

– Nē, nē, es i netaisos uz to pusi. Es mēģināju pateikt, ka nevajag domāt, ka bērnudārza rindas saīsināšana ir tāds globāls jautājums.

V.Krustiņš: – Bet vai jūs nedomājat kaut kā praktiski piedalīties politiskajā dzīvē, nevis tikai reizi četros gados sniegt 300 000 latu pabalstus? Gados vēl esat jauns, enerģisks, cilvēkam kaut kas jādara. Jūs neesat darītājs, tikai vērotājs?

– Kopumā valstī Kalvīša kunga valdībā lietas lēnām, bet noteikti notiek pareizi. Bet ja nu gadījumā kādreiz būtu, nedod, Dievs, tāda situācija, kādu atceros 1995.gadā, nu… tad katra pilsoņa un patriota pienākums būtu sarosīties daudz aktīvāk. Šobrīd, nav šaubu, Tautas partija ir spējīga būt vadošā un saturīgi vadīt valsti.

– Kādreiz Grūtupa kungs izsaucās – ja gribat būt turīgi, strādājiet kā Šķēle un Lembergs. 16 stundas dienā! Tā taisnība, ka strādājat 16 stundas dienā?

– Diemžēl… Šorīt darba diena sākās 8 rītā. Paredzēts, ka 22 beigšu darbu.

– Cik gan jums tad atliek laika sev?

– Ļoti maz. Šogad, šajā siltajā vasarā, tikai vienu reizi, droši vien neticēsiet, esmu iegājis jūrā.

Source

Latvijas Avīze
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form