Daudzas dāmas slēpj no vīra savas ēdienkartes izmaiņas, tikpat daudzām ēdiens jāgatavo atsevišķi sev un pārējiem ģimenes locekļiem. Te - burvīga idille: roku rokā uz grupas nodarbībām, kopīgi gatavots, veselīgs uzturs un vienotība uzskatos. Un sarunā jūtams, ka sirsnība un saskaņa šajā ģimenē valdījusi kopš tās dibināšanas – pirms divdesmit trim gadiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Labāk tievēt tālāk no mājām

Anita tievēt sāka 1998. gada nogalē, īsi pirms Ziemassvēktiem, lai pārmaiņas pēc svētkos nepārēstos. Abi svaru zaudēt izvēlējās Rīgā, nevis Pierīgā, kur dzīvoja, vadoties pēc populārā principa – negribas kopā ar kaimiņiem rīvēties, ja nu neizdodas, lai nepaklīst runas. Noslēpums atklājās tikai tad, kad kāds paziņa bijis pavisam noraizējies par Aivara izdilumu, sak, vai tad ir kāda neārstējama kaite?

Jātiek vaļā no slinkuma

Anita un Aivars savus vēlamos apveidus sasniedza rekordīsā laikā - septiņos mēnešos, ļoti stingri ievērojot ēdienkarti (“mēs esam cilvēki, kuri, ja dara, tad dara ātri”). Tolaik Aivars bija nonācis līdz 95 kg. Nu jau ar smaidu var atskatīties uz pagātni, kad šim augumā raženajam (189 cm) vīram svars bija sasniedzis 152 kilogramus un notika nemitīga cīņa ar paaugstinātu asinsspiedienu. Ārsts izrakstīja tabletes, pieminēja svara normalizēšanu, bet nekādus padomus šajā jomā nedeva. Toties pēc iestāšanās Svara Vērotājos pēc pāris mēnešiem spiediens sasniedza normu. Un sākotnējā skepse pret vērotāju idejām pazuda pēc pirmās nedēļas panākumiem, Aivaram zaudējot piecus kilogramus, ko viņš tagad skaidro ar atteikšanos no sāls un ūdens dzeršanu. “Man pat nebija ne jausmas, kāda nozīme ir sālim. Tagad arī, sasālījām gurķīšus, apēdu kādus trīs, un uzreiz bija klāt trīs kilogrami - viss, ko dzer, paliek organismā.”

Anitai svara pieaugums sākās tikai pēc dzemdībām: “Bet aiziet uz grupu vienai ar saviem 73 kilogramiem man būtu tā pagrūtāk, neviens jau neuzskatīja, ka esmu resna.” Un ne jau meitas piedzimšana vien bija vainīga pie liekajiem kilogramiem, bet arī studentu ģimenes tipiskais uzturs – baltmaize ar ievārījumu vai desu.

Kādu laiku viņiem pašiem bija sava saimniecība. “Nebijām gluži zemnieki, bet pašiem sava gotiņa, cūciņa, un gotiņa bija laba, pieniņš ar pieciem tauku procentiem, tādu arī lietojām,” smejas Aivars. Un Anita piebilst: “Tagad arī mums ir dārziņš, vieta, kur atpūsties, uzcept kādu šašliku, un mēs, piemēram, grilējam arī tomātus uz restītēm.” Un viņa pretojas Aivara uzskatam, ka laukos tievēt ir grūtāk. “Vajag tikt vaļā no slinkuma, mums arī salāti visiem garšoja, tikai nevienam negribējās griezt. Tagad mums dārzeņu salāti ir katru dienu.”

Arī virtuvē – kopā

Jautāju, vai starp abiem dzīvesbiedriem risinājās veselīga konkurence zaudēto kilogramu skaitīšanā. “Nu, Anitai mani panākt būtu grūti,” smaida Aivars. “Taču Anita ātrāk sasniedza vēlamo svaru.” Tie tolaik bija 54 kilogrami, kuriem tagad pieaudzēti klāt tikai trīs. “57 kg – tas ir manējais svars, ar to jūtos ideāli! Tagad varu atļauties īsus svārkus, kādreiz manā garderobē nebija bikškostīma, tagad esmu atklājusi, cik tas ir ērti!”

Aivars, savukārt, ir priecīgs, ka beidzot parastā veikalā var atrast sava izmēra apģērbu – vairs nekas nav jāpāršuj! Un šofera sēdeklis vairs nav jāatbīda tik tālu, ka aizmugurē nevienam vairs vietas nepietiek.

Pilnīgi atteikušies viņi no desām, baltmaizes, cukura, sāls, sviesta, krējuma – biezpienu viņi jauc ar paniņām vai biolakto. “Vajag sasniegt vēlamo svaru bez grēkošanas, pēc tam jau var šo to atļauties, pat kādu šokolādes tāfelīti. Bet negrēkot, protams, ir vieglāk, ja tu neesi viens tāds ģimenē.”

Pozitīva nozīme ģimenes veselīga uztura programmā ir tam, ka gan Anitai, gan Aivaram patīk taisīt ēst. Un kopš pašiem tievēšanas sākumiem viņi līdzi uz darbu ņem pusdienas – kādu maizīti, salātus. Šo stilu Aivars saglabājis arī savā pašreizējā darba vietā Rīgā: “Tur visi zina, ka esmu svara vērotājs, atrada pat manu fotogrāfiju kaut kādā žurnālā. Tikko kā notievēju, bija ļoti interesanti - kad aizbraucu pie vecajiem kolēģiem, viņi mani atpazina tikai pēc sievas! Tomēr ne jau izskats, bet gan veselība bija galvenais stimuls tievēšanai. Tagad, skatoties uz resniem cilvēkiem, domāju, nu, kāpēc tu nevari sevi savest kārtībā. Kaut gan diez vai uz vērotājiem būtu aizgājis, ja nebūtu blakus Anitas, viens laikam nesaņemtos.”

Anita papildina: “Varu daudz stāstīt par veselīgu uzturu, bet neko nevaru uzspiest, arī skolas virtuves ēdienkarti nevaru ietekmēt. Esam lūguši vairāk salātu, bet būtu jāsāk ar pilnīgu čipsu un fantu izņemšanu no skolu bufetēm.” Jā, latviskās ēšanas tradīcijas nomainījušas amerikāniskās, taču zināms labums no tā rodas arī vērotājiem. “Tagad visur var nopirkt arī gatavus salātiņus,” priecājas Anita, “nedomāju, ka virtuve ir vieta, kur jāpavada daudz laika, - nedzīvojam, lai ēstu.”

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form