close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
aizverot acis man priekšā tumsa... tā rauj mani sev līdzi... es baidos no nebūtības... es baidos pazust uz visiem laikiem... lietus strauji sitas pret loga rūtīm... sirds sāk straujāk sisties, tā baidās palikt viena... pār augumu pārskrien tirpas, kas man nemierīgākai liek būt... tik daudz vēl ir priekšā, bet... tomēr laika ir tik maz... ikdienas nopietnās un svarīgās lietas šobrīd liekas nesvarīgas... žēl atteikties no tā, kas man ir, no paša svarīgākā – saulainā rīta, putnu balsīm, cilvēkiem kas apkārt – vienkārši bail pazust no sevis – no šīs dzīves... tik grūti pieņemt, ka pienāks reiz laiks un būs man no visa jāatvadās... bet kā būs pēc tam?... kā ir tiem, kam nepieder pat elpas vilciens, kā viņi jūtās?... vai es ko jutīšu?... dzīve ir tik īsa... tā jānodzīvo, lai nebūtu nekas jānožēlo, lai ik mirkļa nebūtu žēl, lai prieks acīs virmo... domājot par nāvi asaras acīs sariešas... kas notiks, kad gulēšu zem zemes? vai tārpi saēdīs manu miesu? miesu pa kuru šobrīd plūst asinis? roku, kas pieraksta ik vārdu ko dvēsele runā? vai tādēļ vispār dzīvot ir vērts? rīt nozīmīga diena priekšā... bet tā nenozīmē galīgi neko... ir dienas grūtākas bijušas... un neskaitāmi daudz tādu vēl būs... nav laika man raudāt, pat domāt vairs nav laika, ir jāguļas lai jaunu dienu sagaidītu, lai atkal sejā parādītos smaids un šā brīža rūpes izgaistu... iedomājoties vien par to, ka palīdzu sev nomirt, neprātīgi sirdī kāds dur... es nevēlos pārstāt dzīvot un baidos par to kā tas būs... tomēr tajā pašā brīdī sava slinkuma un iedomības dēļ atņemu ik pa minūtei no savas dzīves... tik drausmīgi grūti apzināties, to, ka nespēšu vairs elpot, nevarēšu vairs runāt un viss, kas man būs atlicis – gulēt vienai aukstumā – nekā nejūtot un nesaprotot... tik daudz dzīvību man apkārt katru dienu, tik daudz nāvju stāv tām visām priekšā... kāpēc tieši es jūtu ko tādu? ik dienas pasaulē nāk jauna dvēselīte... tā padzīvos un... un atkal aizies nebūtībā... skumji apzināties patiesību... ikdienā tik tālu katrs neaizdomājas... bailes noved līdz... un tu atjēdzies, ka esi vecs un sēžot krēslā noraugies kā saule noriet aiz horizonta un tava dzīve pazūd... elpas vairs nav... nogurusī sirds nu beidzot var atpūsties... beidzot ir miers no visa... tik nežēlīgi grūti apzināties un pieņemt to, ka arī reiz ar mani tā notiks... liekas tik daudz vēl priekšā, bet laika vairs nav... drīz arī man būs jāatvadās no šodienas... tik nenormāli bail no rītdienas, kas nesaka man kas notiks ar mani... tik nenormāli bail ir nomirt...
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form