Izsenis pasaules klasikā ir pazīstams erotiskās literatūras žanrs. Droši vien daudzi ir lasījuši “Tūkstoš un vienas nakts pasakas”, Džovanni Bokačo “Dekameronu”, Lorensa darbu “Lēdijas Čaterlejas mīļākais”, Gabriela Garsijas Markesa “Simts vientulības gadu” utt.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Kas gan var būt skaistāks par vīrieša un sievietes savstarpējām attiecībām, par spēli, kurā sākumā viens ir mednieks, otrs – medījums, par mīlestību, seksu, kaislību, par laiku, kad ieskatāmies viens otra acīs līdz laikam, kad tās satumst, jo esam viens otram apnikuši... Cik par to var runāt? Daudz. Gan runāt, gan arī visu citu, jo ap TO griežas pasaule, jo TAS ir sākums un beigas... Nepiekrītat? Nav mana vaina... Es par TO runāju tādēļ, ka man TAS patīk...

...Es zinu, ka tu rīt no rīta atbrauksi pie manis, un mēs kā parasti dosimies kārtot dažādas darīšanas. Es jūtu un domās izgaršoju mirkli, kad redzēšu tavas tumšās acis, to maiguma pilno skatienu. Tu kā parasti mani maigi apkampsi, iespiedīsi padusē, noskūpstīsi, apvaicāsies, kas jauns, kā klājas maniem bērniem.

“Viss kārtībā,” es atbildēšu. Es, no skūpsta mazliet noreibusi, kādu laiciņu paturēšu galvu tev uz pleca, bet pēc tam mēs brauksim uz turieni, kur mūs gaida darīšanas. Viss būs kā parasti. Tu savas rokas turēsi uz stūres; viena no manām plaukstām gulēs tev uz labās kājas, pa brītiņam paslīdot uz augšu, uz leju... Nē, mēs neesam mīļākie šī vārda tiešajā izpratnē. Vienkārši: es mīlu tevi, un jūtu, ka arī neesmu tev vienaldzīga.

Tu sūkstīsies par to, ka daudz darba, ka laiks skrien kā negudrs, ka sievietes tev bāžas virsū... Tu pukosies par to, ka viņas ir tik uzplijīgas. Es zinu, ka pēdējā frāze nav domāta man. Es tev neuzbāžos. Mēs vienkārši šajā dzīvē esam viens otram līdzās, un ir ļoti labi. Es pie sevis domāšu, ka pats droši vien esi vainīgs pie šo sieviešu uzmācības.

Kā parasti, gaidot nomaināmies sarkano gaismu ar zaļo, pie luksofora mēs skūpstīsimies ilgi, ar baudu, izgaršojot viens otru, lūpām izjūtot lūpu maigos pieskārienus, aizvērtām acīm, lai netraucē ielas kņada, lai nekas nenovērš domas no skūpsta, izgaisīsim laikā un telpā, līdz aizmugurē stāvošais auto nepacietīgi ietaurēsies, signalizējot par to, ka mašīnu straume gatava doties tālāk. Viss kā parasti. Mana galva uz tava pleca. Mana roka tavā klēpī... Maigs, narkotikām līdzīgs reibums... Es gan, jāteic, nezinu, kāds ir narkotiku dullums, bet, iespējams, tas varētu būt stipri līdzīgs... Karstums, kas apņem ķermeni...

Es atpogāšu tavu kreklu, ļaujot rokai maigi un lēni slīdēt pār krūtīm, zemāk...

“Tu esi traka,” tu sacīsi smaidīdams, acīm mirdzot, varbūt nedaudz uztraucoties par to, lai mūsu izdarības nepamana garāmbraucošajās automašīnās. Bet: kas viņiem daļas gar mums.

“Es mīlu tevi,” čukstot atbildēšu. “Tas ir labi,” tu teiksi. Es jutīšu, kā doma par tuvību apņem tavu prātu, tavas maņas, un viss būs kā parasti. Es domāšu, ka mēs varam būt tuvi, ka jau gads pagājis, kopš viens otrā esam ieskatījušies, bet tajā pat laikā: bailes. Kas būs tad, kad tu atnāksi, lai iegūtu mani? Neprāta kaislība, kas kā saspiests gaiss starp mums abiem pastāv jau pusgadu, liks sevi manīt. Kā mēs to piepildīsim? Maigi? Kaislīgi?

Jā... es tevi neprātīgi mīlu, gribu vairāk par visu... Es varu iedomāties tavu galvu uz mana baltā spilvena, tavu kailumu man blakus, palagu, glāstus, nebeidzamus skūpstus, saldkaisli, piepildītu mīlestību... bet... Varbūt: lai šoreiz paliek... Kā parasti... Tagad vēl ne... Turklāt tev gandrīz nekad nav laika...

“Nevajag neko sasteigt,” tu pie sevis saki.

Sapogājis kreklu, ieskatījies spogulī, saķemmējis matus, maigi uz mani lūkodamies, tu kāpsi ārā no automašīnas. Es ar skatu noglāstīšu tavu seju, un mēs vērsim kādas iestādes durvis. Ikdienas rutīna, etiķete, tikšanās, sarunas, biznesa lietas... Cik traucējošas tās reizēm šķiet... Laikam jau mēs abi viens uz otru skatāmies tā kā tērēti... Kā samīlējušies skolasbērni... Sarunas beigsies. Mēs sēdīsimies mašīnā, brauksim atpakaļ uz Rīgu, un viss būs kā parasti. Radio atskaņos kādu dziesmu, un tu teiksi:

“Padziedi!”

“Ja tu būtu ziedošs ķirša koks,
Tad es būtu maiga bite.
Ja tu būtu maiga bite,
Tad es būtu tevi gaidošs bišu strops...” es zemā, samtainā krūšubalsī dziedāšu līdzi rādžiņam.

Tu mani atvedīsi līdz kantorim. Man uz lūpām degs tavs atvadu skūpsts. Tu man kā parasti kaislīgi teiksi: “Gan jau, mīļuk, tad, kad būs vairāk laika, es palikšu pie tevis...” Dīvais nosaukums: “mīļuks”, tā mani vēl neviens nav dēvējis. Nezin kādēļ es esmu pārliecināta, ka tie nav meli. Tās nav atrunas. Ar lielām pūlēm pierunāšu tevi uz mirkli atnākt pie kompjūtera un parādīšu šo garadarbu, gribēdama zināt, ko tu teiksi.

Tu mani vēlreiz apskausi, pasmaidīsi un vaicāsi: “Kas tev lēcies, mana saule?”

“Rudens depresija,” es atbildēšu un tad mazliet skaļāk atkārtošu: “Vienkārši rudens depresija...”

“Ne tev vienai,” tu kā parasti atbildēsi.

Tu visu atlikušo dienu domāsi par mani, sajutīsi neparastu siltumu kāpjam sirdī un katra tava ķermeņa šūna būs pārņemta vienīgi ar mani. “Es mīlu tevi,” joprojām klusi skanēs tev ausīs. Tu nespēsi domāt ne par ko citu. Vakarā tu brauksi uz mājām, kur gaida sieva, kas tev pa šiem padsmit gadiem jau ir apnikusi. “Tev nebūs iekārot sava tuvākā...” man ausīs ieskanēsies nepatīkams brīdinājums. “Kas viņa man par tuvāko...” es vienaldzīgi nodomāšu, vakarā lienot savā mīkstajā gultā. Viena pati. Šoreiz atkal viss būs kā parasti...

Savus rakstus pievienotu failu veidā, vēlams *.rtf; *.txt vai *.doc formātā, veidā Jūs varat iesūtīt uz adresi: ziepjukaste@delfi.lv

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form