Diemžēl izņēmusi nebiju ne pusi no grāmatas.
Stāvēju, sienai pieslējusies, un izmisusi skaitīju atlikušos cilvēkus. Teorētiski pa divām trim stundām varēja vēl kaut ko apgrābstīt, iekalt, iegaumēt.
Visapkārt drūzmējās pa sesijas laiku pusaptrakušie zaurētāji, līki nostudējušies teicamnieki. Šur tur čabēja špikeri, kaut gan sen zināms, ka pie romiešu tiesību mācībspēka nospiest praktiski nav reāli.
Kad spriedze smacīgajā koridorā kļuva nepanesama, es izļēpoju no Universitātes laukā.
Laiks pieturējās burvīgi silts, saulains, un likās jocīgi, ka pretimnācēju sejās nav ne vēsts no studentu drudžainās nervozitātes — tikai drūma vienaldzība un steiga.
Likās tik dziedinoši lumpačot viņu vidū gar bulvāra malu, raudzīties uz trolejbusiem, elpot svaigu gaisu.
Baltais sporta vāģis ar atvāžamo virsu apturēja tieši man blakus, un es tiku uzrunāta. Šķiet, tika piedāvāta skaista tūre pa pilsētu. Citi auto nepacietīgi taurēja, un es naski ielēcu mašīnā iekšā.
Viņam mugurā bija koši zils krekls ar atrotītām piedurknēm. Apakšdelmi un spēcīgās plaukstas lika domāt par profesionālu rokas bumbas vai volejbola spēlētāju.
Auto tika vadīts azartiski un strauji. Mēs drāzāmies pa Brīvības ielu, un blīva gaisa pretstraume skaloja nost eksāmenu drudzi. Es aizmiedzu acis un ļāvos atbrīvošanas svētlaimei.
Drīz vien pilsēta palika aizmugurē, viņš iemina pedāli vēl dziļāk grīdā. Es stingrāk ieķēros mācību grāmatā. Šķiet, mēs nemaz nerunājām.
Divdesmit otrajā kilometrā viņš strauji nogrieza uz gruntceļa, kas veda mežā. Pēc pārsimt metriem vāģis apstājās kā iemiets.
Es tiku izsperta no salona laukā, izklāta starp kadiķiem, papardēm, mellenēm un nekavējoties iegūta. Vārgus pretošanās mēģinājumus tūdaļ apslāpēja dažas nevīžīgas, bet pasmagas pļaukas. Kārie pirksti nepacietīgi rāva vaļā āķīšus un sprādzes. Viņš iemaucās manī, un sūnekļa mīkstais paklājs nodevīgi ielīgojās...
Atceļā devāmies kapa klusumā. Viņš trieca mašīnu uz priekšu un smagi elpoja. Jā, tas bija noticis, es tiku paņemta ar varu, pašai negribot un nepiedaloties!
Es neko nejutu. Biju kā nolēmēta.
Tuvumā pētīju vīrieša profilu. Viņš juta manu neatlaidīgu skatienu, taču neuzdrošinājās pagriezt galvu.
Valkanas dusmas rūga manās krūtīs.
— Riebīgais lops! Tu mani izvaroji!
Viņš nervozi parāva ātrumkārbas kloķi.
— Lopš, cūka! Brauc ātrāk! Piespied!
Es atvēzējos un cirtu pliķi. Viņš likās to nemanām, tikai mina uz Rīgas pusi. Garām zibēja autobusu pieturas, kartupeļu lauki, ļaužu mitekļi.
— Pedāli grīdā, tu!
Mašīnu bīstami mētāja. Triecoties pagriezienā, mēs gandrīz vai ielidojām mikriņā. Iekaucās bremzes, viņš rāva uz kreiso pusi un mēs aizjoņojām gar šausmās izķēmoto šofera seju.
— Lops! Lops! Lops!
Es situ viņam, tad izvilku manikīršķērītes un triecu stiegrainajā rokā, kas žņaudza stūresratu. Apakšdelmu pārklāja sārtas lāsītes.
Spidometra šautra rādija neiedomājamu ātrumu. Es pārtvēru šķēres ērtāk, spēcīgi triecu viņam sānos un durstīju, durstīju, durstīju, kamēr krekls pārvērtās zilisarkanās driskās. Viņš nepretojās, pat nerāvās prom. Es viņu apbrīnoju. Viņš bija īsts, īstens. Es viņu gribēju, nāvīgi. Biju iemīlējusies kā kuce. Burtiski trīcēju no iekāres, taču mēs atradāmies jau Rīgas centrā. Vāģis apstājās pretī Universitātei.
Briesmīgi negribēju šķirties no viņa.
— Lai tu rīt, punktīgi septiņos būtu te kā nagla, lops tāds! — es noteicu, kāpdama ārā. — Pamēģini tikai neatbraukt! Esmu iegaumējusi numuru! Skaidrs?
Viņš mēmi pamāja ar galvu un strauji attauvojās no trotuāra.
Protams, viņš neieradās. Nobijās. Šie varmākas, viņi visi ir baigie bailuļi!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
