Artūrs Kronbergs: Prezentācija

Ap četrdesmit gadiem gribējās stabilu, pārtikušu dzīvi, ar savu īpatnēju stilu, ar cieņu un puslīdz normālu auto, ar regulāriem atvalinājumiem kaut vai Turcijā vai Ēģiptē. Bet kā ir īstenībā? Te saimnieks paaugstinās īres maksu, te sola vasaras laikā nedot karsto ūdeni, te gāzes un elektrības cena nepatīkami kāpj uz augšu.

Uzņemīgākie kolēģi sen jau nodibinājuši firmas, nodarbojas ar biznesu, iztiek bez kaklakungiem. Sirds dziļumos Ēriks zināja, ka žurnālistikā pārsvarā palikuši lūzeri, nespējnieki. Apzinājās, ka viņa profesija ir pārvērtusies par apkalpojošo sfēru, ka nedz viņu, nedz citus spalvaskāta jājējus vairs neciena un juta, kā viņā nepārtraukti krājas dusmas. Sāka pat uzmākties nostalģija pēc pagājušiem laikiem, par ko viņš kaunējās, kā par sliktu slimību.

Bet deviņdesmit pirmā gada janvārī Ēriks kopā ar visiem sala uz barikādēm un visā nopietnībā bija gatavs gulties zem tankiem! Un ko tagad? Vai gulties zem mersedesu un audī riteņiem?

Redakcijas fotokorespondents Arvils, sens Ērika draugs, vairākkārt tika pamācījis, ka dzīvi vajagot uzņemt tādu, kāda tā ir. Pašam jābūt elastīgam, lokanam, pragmātiskam. Jāmācās kļūt par preci.
– Bet principi? – tādos gadījumos bezspēcīgi jautāja Ēriks.
Ko tad principi? Arī principi ir prece, ja pratīsi pārdot!

Taisnību sakot, tādas briesmas, kā tirgoties ar principiem, Arvilam nedraudēja, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņam to nebija. Bet iekārtojās viņš tik tiešām ne slikti: līdztekus darbam laikrakstā, savā pagraba fotostudijā bildēja kailas meitenes erotiskiem ārzemju izdevumiem un dažreiz citiem, Ērikam neizprotamiem, nolūkiem.

Vecas draudzības vārdā viņš bieži uzaicināja Ēriku piedalīties šajā darbā kā asistentu. Tiesa kas tiesa, Ērikam tā bija laba atpūta, un viņš no sirds priecājās, kad kārtējo reizi telefona klausulē dzirdēja sava drauga jautro tenoru, kurš paziņoja, ka rīt paredzēts filmēt dzimumakta imitāciju, vai arī, ka ieradīsies divas satriecošas mauķeles “ar ba-a-igām silēm!”. Dāmītes kā parasti neizcēlās ar sevišķu kautrīgumu, un Ēriks no šiem seansiem centās izspiest, cik vien var vairāk. Vārdu sakot, visiem bija labi.

Šis rīts bija līdzīgs simtiem citu. Autobusā Ēriks tik tikko nepalika bez pogām, sarējās ar pārdēvēju Preses Nama kioskā, paklanījās redaktora vietniekam un, iedrāzies savā kabinetā, beidzot apsēdās, aiz papīriem apkrauta galda. Vēl nebija paspējis atrast tasīti, savā laikā patapinātu ēdnīcā, kuru izmantoja kā pelnutrauku, kad pēkšņi atvērās durvis un pie viņa iesteidzās Arvils.

– Ir interesanta lietiņa, vecīt!
Ēriks jautājoši uz viņu paskatījās.
– Prezentācija! – izrunādams šo vārdu, Arvils, nezin, kāpēc, ciniski smīnēja.
– Nu tik būs luste! – nicīgi noteica Ēriks. – Koste un dzira pa brīvu priekš preses šakāļiem?
– Tas jau nu pats par sevi saprotams, vecīt! – priecīgi pamāja Arvils. – Bet šai nojātajai prezervācijai ir vēl otra puse, kas mūs abus var interesēt. Redzi, šo kažokādu veikalu atver neviens cits, kā bijušais gorkoma orgdaļas vadītājs.
– Tas gan ir jauki! - atsaucās Ēriks. – Bet es ar šo maukūzi nebiju personīgi pazīstams. Dievs sargāja.
– Ar viņu nē, bet ar viņa jauno sieviņu – pat ļoti! – smaidīdams piemetināja Arvils. – Kas viņa ir? – Ēriks saausījās.
– Šī dāmīte ir izgājusi cauri mūsu pagrabiņam, – ar labpatiku skaidroja Arvils. – Arī caur tevi, cik atceros…
Ēriks pārstāja šūpot kāju un piecēlās:
– Kas par putniņu?
– Iedomājies tikai – Paprika! Atceries medicīnas studenti ar “hotentota priekšautiņu”? Nu kā tad, kā tad! Laba bija, garšīga…

Ēriks uzreiz atcerējās slaidu jautruli. Atcerējās arī to, cik ātri Paprika (tā viņi bija to iesaukuši) iemācījās visādus trikus. Un garās, gludās kājas? Un sprogainie mateļi? Jā, lai nu kuru, bet Papriku Ēriks atcerējās pilnīgi un visos sīkumos…

– Kur tad viņu noķēris šis mūsu nomenklatūras mūdzis?
– Stāsta, ka arī kaut kādā prezentācijā. Viņa pēc mums sāka pamazām izvirzīties, – skaidroja Arvils. – Pusgadu pabijusi Austrijā, tur, protams, atradusi “sponsoru”, atgriezusies modīgi noģērbta no galvas līdz kājām, nopirkusi dzīvokli, kaut ko darījusi reklāmā, augums viņai – pats zini… Arī smadzenes vietā. Pēdējo reizi viņu redzēju ekrānā – reklamēja Diora kosmētiku.
– Nav slikti!
– Lūk, ko nozīmē pilnībā apgūt orālā seksa mākslu! – pamācošā tonī noteica Arvils. – Jā, tur viņai nebija līdzīgu, – sapņaini novilka Ēriks. – Bet vai atceries, kā viņa vannā ar kāju krānu nolauza?
– Tas bija tad, kad es skraidīju apkārt un spaidīju fotoaparātu, bet vēlāk izrādījās, ka kamerā nebija filmiņas?
– Kā tad!
- Ja, tik traki spēcīgu kulmināciju es vēl savā mūžā nebiju redzējis!

Pēkšņi Arvils kļuva lietišķs.
– Labi, tuvāk pie lietas. Kā tu domā, vai gorkoma kapitālists visu zina par savas lēdijas pagātni?
– Vai tad tev saglabājušies negatīvi?
– Nē, par nožēlu. Tu jau zini, es periodiski tīru savus Egeja staļļus. Kurš varēja
paredzēt, ka tieši Paprika kāps augšā? – noplātīja rokas Arvils.
– Tad kādēļ tu man te veselu stundu lej ūdeni? – neizturēja Ēriks. – Kāds idiots mums ticēs uz vārda?
– Ko tu teiktu par ideju uztaisīt jaunas? – piedāvāja Arvils.
– Jaunas? Kam viņai tas vajadzīgs?
– Cik atceros, tu viņai ļoti patiki, – mierīgi turpināja Arvils, nepievērsdams uzmanību Ērika saērcinātajam tonim.
– Man pat dažreiz likās, ka viņa uz filmēšanos nāca tikai tevis dēļ, lai pēc tam tu viņu uz dīvāna nomīlētu. Tu pats esi reiz teicis, ka viņu nekas tā neuzkurina, kā riskantas situācijas.
– Mīlēties zem Damokla zobena – tas viņai tiešām sagādā traku baudu, – domīgi novilka Ēriks. – Bet ko mums tas dod?
– Skaties: ja viņa pasista uz mīlēšanos ar risku, tad sagādā viņai to vīra veikaliņa prezentācijas laikā. Uz to viņai vajadzētu uzķerties! Vajadzīgs taču tikai mazītiņš minetiņš vecas draudzības vārdā, pietiktu pat ar pusi minetiņa! Bet es tur jau klāt: knikš! Knikš! Ar zibspuldzi!
– Viņa no dusmām man… nokodīs!
– Bet tu nobīsties vēl vairāk kā viņa! Viņai pat prātā nenāks turēt tevi aizdomās! Zibsnis viņu apžilbinās, izbiedēs, bet tu uzreiz mūc prom! Un piespied gāzi!
– Kur es raušu “gāzi”? – žultaini jautāja Ēriks.
– Atvaino, aizsteidzos notikumiem priekšā. Man liekas vislabāk būtu, ja tu viņai piedāvātu pabraukt mašīnā līdz kādai klusai šķērsieliņai, bet es jau tur gaidītu. Auto es tev palienēšu. Visa operācija neprasīs vairāk kā pusstundu. Bet pēc tam viens mans draugs viņai piedāvās atpirkt fotofilmiņu.
– No kurienes viņai tāda liela nauda? – pretojās Ēriks, kuram šī iecere nebija pa prātam. Pietiks ar to, ka viņa “pazaudēs” pāris kareklīšus, ko viņai piekarinājis šis kretīns.

Arvils vēl ilgi centās pielauzt draugu, gan paredzot spīdošas finansiālas perspektīvas, gan apsaukājot par bailuli un neveiksminieku. Beigu beigās Ēriks padevās, un draugi rūpīgi izstrādāja operācijas plānu.