Artūrs Kronbergs: Skatlogs

- Es taču teicu: viņa minēja, ka mums divas vai trīs reizes esot zvanījuši pa tālruni, draudējuši, prasījuši atdot kādu tur naudu, - M. bezcerīgi atkārtoja. – Toreiz nepiešķīrām tam nekādu nozīmi, jo neesam nevienam parādā.
- Kas zvanīja? Kā draudēja?
- Sieva teica, ka tā esot bijusi vīrieša balss.
- Vairāk viņa neko neteica?
- Nē.
- Jā, - noteica kapteinis. – Mūsdienās nauda izšķir visu. Diemžēl.
- Viņa bija vienkārša medmāsa, - M. skaidroja.
- Jā, jā, medmāsa, - noteica kapteinis, domīgi bungodams ar pirkstiem pa galda virsmu. – Meklēsim.
Viņš piecēlās, likdams saprast, ka audience beigusies.
- Regīna mīlēja mani! – stūrgalvīgi izkliedza M. un momentā sakaunējās par šo stulbo frāzi un it īpaši par savu nesavaldīgo toni. Tad viņš ātri izgāja no kabineta. Ritēja tveicīgas jūlija dienas. Vakaros M., nemiera urdīts, nīka virtuvē. Visvairāk viņš baiļojās, ka nesaklausīs zvanu, taču tālrunis klusēja. Beidzot kādā naktī aparāts uzbāzīgi ievervelējās, izraujot M. no pašķidra snaudiena. Kā dzelts M. saķēra klausuli. Ierunājās valdonīga vīrieša balss:
- Atvaino, tā bija kļūda, taču esam godavīri, dabūsi riktīgu kompensāciju!
M. uzreiz noprata, ka runa ir par Regīnu.
- Kas ar viņu noticis?! – viņš spalgi iekliedzās.
- Atvērsim kontu uz tava vārda, - balss rāmi turpināja. – Tici man, tas ir visgudrākais risinājums.

Klausule tika nolikta.
Kompensāciju? Kompensāciju par ko?! – jautāja sev M., izjuzdams šausmas un neizprotamus krampjus kuņģī.

Dažas dienas vēlāk viņš tiešām atrada savā pastkastītē paziņojumu no bankas. No dokumenta varēja saprast, ka uz M. rēķina nesen noguldīti piecdesmit tūkstoši dolāru. Viņš aizbrauca uz banku un mehāniski nokārtoja visas formalitātes. Izgājis no bankas, viņš ilgi klīda pa pilsētu. Katra vārtrūme atgādināja lamatas, katrs ielas stūris vai solis parkā cirta brūci dvēselē: lūk, te viņi pirmo reizi saskūpstījās, te no pudeles dzēra sauso vīnu, piekozdami šokolādi, uz šī soliņa Regīna pirms septiņiem gadiem piekrīta kļūt viņa sieva...

Protams, viņi dzīvoja trūcīgi. Rūpnīca, kurā M. daudzus gadus bija nostrādājis par tehnologu, agonizēja. Viņš bija labs, apzinīgs darbinieks, taču priekšniecība bieži vien vai nu kavējās ar algas izmaksu, vai maksāja nožēlojamus grašus. Faktiski viņš bija pusbezdarbnieks.

Bet apkārt kūsāja spoža dzīve. Daži paziņas bija iemanījušies itin veikli taisīt naudu. Taču pašam M. diemžēl nepiemita uzņēmēja ķēriens. Viņš, protams, zināja, ka Regīna alkst skaistas dzīves. Slepus no viņa tā pat ielaidās kaut kādos sīkos, apšaubāmos darījumos, laiku pa laikam viņai parādījās nauda, ko tā tērēja savām vajadzībām – kosmētikai, tērpiem, dažādiem sieviešu nieciņiem. Starp viņiem pastāvēja bezvārdu noruna: viņš nekad neko nejautāja, bet viņa delikāti klusēja, saudzējot viņa lepnumu.

Drūmā bezcerībā nogrimis, M. bezmērķīgi klīda pa centru, ko vēl jaunībā bija izlodājis krustu šķērsu un ko tagad ar pūlēm atpazina. Uz katra stūra pretī mirdzēja krāšņas vitrīnas, gubu gubām rēgojās preces raibos, spīdīgos iesaiņojumos, lepnos firmas veikalos solīdi grozījās pašcieņas pārpilni pircēji...

Iekšēji M. jau sen bija samierinājies ar to, ka nepieder izredzēto slānim. Instinktīvi viņš iegriezās klusākā, pieticīgākā šķērsieliņā, kura, izrādījās, arī pieblīvēta ar šikām importa automašīnām. M. soļoja, sabāzis rokas jakas kabatās, vairīdamies no pretimnācēju skatieniem. Debesis pārklāja tumši mākoņi. Sāka smidzināt. M. iegriezās kādā kafejnīcā un pasūtīja kafiju ar konjaku. Pēdējā laikā viņi ar Regīnu dzīvoja ārkārtīgi pieticīgi, taupīdami katru santīmu, taču tagad viņam viss bija vienalga, viss, kas bijis pirms Regīnas pazušanas, tagad šķita tāls un nereāls.

Pārlaidis kafejnīcā gāzienu, M. izgāja uz ielas. Aukstās, spēcīgās lietus strūklas bija nomazgājušas pilsētu, padarīdamas to vēl spilgtāku un krāšņāku. Automašīnu un vitrīnu stikli zaigoja visās varavīksnes krāsās. Saule, izlīdusi no mākoņiem, no jauna sakarsēja asfaltu. Šaurajās šķērsieliņās kūpēja dūmaka. Patīkams reibums un šīs jaukās pārmaiņas arī M. prātu vērta mazliet jautrāku. Viņa skatiens klīda pa uzpostajām ēku fasādēm un... Tas, ko viņš ieraudzīja stūra veikala vitrīnā, burtiski pārvērta viņu sālsstabā. Aiz bieza, ideāli tīra stikla rotaļīgā pozā stāvēja... Regīna. M. metās pie viņas un ar krūtīm atsitās pret vitrīnu. Nebija ne mazāko šaubu: tā bija viņa sieva, pareizāk sakot – ideāla viņas kopija, ja neņem vērā apģērbu. Šī Regīna bija ietērpta šikā kokteiļkleitā, kādas viņai nekad nebija bijis. Milzīgais izgriezums atkailināja tik pazīstamos trauslos plecus. Pat dzimumzīme zem atslēgas kaula izskatījās kā īsta.

Pie kleitas apakšmalas bija piestiprināta cenu zīme.
M. juta, ka nespēj aptvert situāciju. Dažās sekundes viņš stāvēja, stīvi blenzdams uz manekenu. Cik viņai laimīga seja! – pazibēja dīvaina doma. Pēc tam viņš spēra dažus soļus uz priekšu un nedroši pārkāpa veikala slieksnim.

Kāda gadus piecdesmit veca dāma greznā tērpā grozījās spoguļa priekšā, ik pa brīdim apspriezdamās ar kungu nevainojamā uzvalkā.
M. lūkojās pēc pārdevēja, bet tas jau pats lepns un svinīgs peldēja viņam pretī pāri visai zālei.
- No kurienes jums šis manekens? – M. jautāja čukstus. Pārdevējs neizpratnē paraustīja plecus.
- Vēlos zināt, no kurienes jums šis manekens! – M. kliedza falsetā. Visi pagriezās pret viņu un nicīgi pētīja dīvaino apmeklētāju.
- Vai vēlaties kaut ko nopirkt? – laipni painteresējās pārdevējs, izteiksmīgi nomērījis M. ar skatienu no galvas līdz kājām.
Atbīdījis portjeru, no zāles viņa gala izvēlās korpulents vīrietis ar sārtu, dzīvespriecīgi seju.
- Ā, tas esat jūs! – viņš laipni bilda, paņemdams M. zem elkoņa kā vecu paziņu. – Nevajag pārlieku uztraukties! Nekļūstiet par apsmieklu citiem!
M. atkal juta spazmas kuņģī.
- Vēlos nopirkt šo manekenu! – viņš izgrūda.
- Aber lūdzu, mans kungs! – šķēbīgi laipnā tonī atbildēja resnītis. – Tas maksā tikai piecdesmit tūkstošus dolāru.
- Es... es ziņošu policijai!
- Nekļūstiet nu idiots, - resnulis rāmi iebilda, draudzīgi soļodams M. blakus un pēkšņi pamezdams. M. pat nebija pamanījis, ka ir izvests ārā. Viņš grasījās atgriezties, taču laikus sazīmēja pie durvīm stāvošo būdīgo, muskuļoto puisi ar ezīti. Stikla durvis atvērās un pa tām iznāca izkrāšļotā dāma ar savu stalto pavadoni. Nepievērsdami M. nekādu uzmanību, viņi iesēdās limuzīnā un aizbrauca. Atbrīvojušos vietu tūlīt pat aizņēma Volvo, no kura izbira enerģiski žestikulējoši jauni cilvēki.

Pēkšņi M. sajuta milzīgu nogurumu. Nevis ar prātu, bet ar visām savām ķidām viņš aptvēra, ka nekad vairs nebūs kopā ar savu Regīnu.

Krampjainas spazmas žņaudza rīkli, viņš novērsās no skatloga un centās atvirzīties sāņus, taču nepaguva un vēma tam tieši virsū. Tad viņš apkaunējās, aši izvilka no kabatas mutautu, noslaucīja ģīmi un, acis nepacēlis, steigšus devās mājup.