Artūrs Kronbergs: Šķīrēja

Līdz pašai slimnīcai Vanda sekoja elegantajai, nedaudz manierīgajai blondīnei apvalkātā kažociņā un no modes izgājušos zābaciņos. Meitene ar riebumu vēroja, kā viņa pa ceļam iepērk produktus, kas acīm redzami domāti divām personām.

Čella futrālis ar karabīni novilka roku. Pirksti, krampjaini žņaudzot ādas tverekli, bija nosaluši novembra vējā, taču tas Stellu neko daudz nesatrauca. Gan jau viņa sasildīsies vilcienā.

Blondīne apsēdās otrajā vagonā sliežu kreisajā pusē, tādējādi nolemjot sevi nāvei, jo arī žuburotais koks auga dzelzceļa stigas kreisajā pusē. Iepriekšējā reizē nekas nesanāca tikai tādēļ, ka šī neciešamā sieviete bija apsēdusies labajā pusē.

Vanda no somas izņēma bioloģijas mācību grāmatu un ņēmās atkārtot vienšūnas organismu iedalījumu. Nākamās divdesmit piecas minūtes viņa gribēja aizpildīt ar kaut ko noderīgu.

Kad elektrovilciens bija uzrāpies uz Lielupes tilta, pret logiem sāka triekties spēcīgs vējš un lietus. Meitene neviļus noskurinājās un uzsita vējjakas apkakli. Vēlreiz vērīgi nopētījusi pasažierus vagonā un pārliecinājusies, ka blondīne mierīgi sēž savā vietā, Vanda strauji piecēlās un izgāja tamburā. Kad durvis ar gurdu šņākoņu atvērās, viņa parāva stopkrānu, taču tas... nepakļāvās. Izmisīgi viņa no visa spēka rāva vēlreiz, līdz asinīm nobrāzdama pirkstus. Spīdīgā plomba kopā ar drāts gabalu nokrita pie viņas kājām un izvēlās uz perona. Vanda izkāpa un ievēroja, ka no blakusvagona izbirst pusaudžu bariņš. Tas solīja veiksmi: droši vien norauto stopkrānu pierakstīs šiem puišeļiem.

Steidzīgā solī Vanda gāja gar vilcienu, cenzdamās pēc iespējas ātrāk sasniegt tumšo mežu. Atstājusi aiz sevis vāji apgaismoto stacijas ēku, meitene sāka skriet, pa ceļam ņemdama ārā no čella futrāļa karabīni.

Elektrovilciens vēl stāvēja stacijā, kad Vanda parāva aizslēgu un nostutēja ieroci uz koka slapjās vēsās mizas, tad aplaizīja asiņojošās skrambas uz pirkstiem un, kā viņu bija mācījis treneris, saplūda ar ieroci vienā veselumā.

Izgrūdis pretīgu aizsmakušu svilpienu, vilciens beidzot noraustījās un lēnām sāka slīdēt uz priekšu. Vanda pavirzīja stobru pa labi un notēmēja uz otru vagonu. Attālums vēl bija pārāk liels, tādēļ viņa nespēja atšķirt pasažieru sejas, taču viņas ievingrinātā acs sazīmēja vajadzīgo logu un aiz tā gaišo izplūdušo plankumu. Vilcienam slīdot uz priekšu, Vanda arvien skaidrāk saskatīja tuvojošos blondīnes profilu ar koķetīgo bereti uz vienas auss. Novērtējusi vilciena nelielo ātrumu, Vanda izslēdza iespējamo mērķa nobīdi, tad, lēnām virzot karabīni vilciena kustības virzienā, nospieda mēlīti...

Šāviena troksnis pagaisa vēja auros un vilciena riteņu klaboņā, tam uzņemot aizvien lielāku ātrumu. Steigšus slēpdama karabīni futrālī, meitene paguva ievērot, ka blondīnes galva krampjaini noraustās, pēc tam izzūd skatienam. Vanda nešaubījās, ka ir trāpījusi. To viņai teica strēlnieka intuīcija. Taču tagad nebija laika domāt, bija jāsteidzas. Pēc dažām minūtēm aties vilciens uz Rīgu, uz kuru noteikti bija jāpaspēj, lai pēc iespējas ātrāk tiktu prom no šī tumšā, pielijušā meža. Vanda atkal skrēja — un tomēr paguva ielēkt pēdējā vagonā. Kādu brīdi viņa atsvešināti lūkojās drebošām lietus lāsēm klātajā logā. Atkal un atkal viņas acu priekšā uzpeldēja tā pati aina: tumsā lēni rāpojošs elektriskais vilciens ar it kā uz neredzama diedziņa savērtiem dzelteniem logiem, brāzmains vējš, auksta lietus šaltis, krusts tēmēklī, melns kā trekni sodrēji...

Kad aiz loga pazibēja kāda uguntiņa, Vanda savādi sarāvās. Tas viņai atgādināja šāviena uzliesmojumu. Vai blondīne maz pamanīja šo uzliesmojumu? Vanda enerģiski papurināja galvu un atkal ķērās pie bioloģijas grāmatas — darāmais bija padarīts, notikušais jāizmet no galvas.

Rīgā viņa tūlīt steidzās uz krastmalu. Nokāpusi līdz pašai ūdens malai, viņa, nevienam neredzot, iemeta karabīni upē. Čella futrāli viņa nolēma iebāzt konteinerā, ejot mājup.

...Tikko atvērusi dzīvokļa durvis, Vanda saprata, ka tēva jau atkal nav mājās. Māte kā parasti sēdēja virtuvē bažpilnās bezpalīdzīgās gaidās. Cik ļoti Vanda neieredzēja šīs nomācošās vakara stundas, kad māte nodrebēja no katra troksnīša cerībā, ka beidzot pārnācis tēvs! Uzsildīdama sev vakariņas, Vanda it kā nejauši izmeta:
— Šodien tēvs stipri aizkavēsies!
Māte satvēra meitas roku:

— Ka tu to zini?
— Es zinu visu! — Vanda nomurmināja, kāri mezdamās virsū ēdienam.
— Ko īsti tu zini? — māte maigi, bet uzstājīgi noprasīja.
— Neizliecies nu, mā. Tu zini gan, par ko runāju. Par to sievieti, pie kuras tēvs piestaigāja.
— Varbūt tu zini, kas viņa ir? — māte, balsij drebot, taujāja.
— Vai tad tu nezini? — Vanda brīnījās.
Māte noliedzoši pakratīja galvu.
— Tie tik ir podi! Es gan jau sen visu noskaidroju. Viņa ir medmāsa, strādā tai pašā slimnīcā.
— Vai jauna? Skaista? — nez kādēļ čukstus, māte tincināja.
— Tev pašai vajadzēja turp aiziet un paskatīties, nevis tupēt virtuvē un liet asaras, — Vanda rupji attrauca.
— Vai man bija viņus izsekot? Tā taču neklājas...
Vanda ļauni iesmējās.
— Klājas-neklājas! Tie ir kaut kādi idiotiski jēdzieni. Vai līst svešā ģimenē klājas? Ja paps mūs pamestu, kā mēs dzīvotu? Tu taču neko neproti, mā, turklāt inženieri šodien nevienam nav vajadzīgi!

Māte nodūra galvu. Viņas maigo, piemīlīgo seju klāja viegls sārtums — meitas vārdos jautās rupja, nesaudzīga patiesība. Lai gan Vanda, protams, neizprata visu šodienas dzīves sarežģītību, māte samulsumā nezināja, kā iebilst meitai.
— Ir jācīnās, māmiņ, nevis jāsēž ar saliktām rokām!
— Pastāsti man par viņu! — māte klusi lūdza.
— Kam tev tas? — Vanda bija beigusi ēst un mazgāja traukus. — Tagad viņa mums, mā, nebūs traucēklis. Tēvs pie viņas vairs neies.
— Kāpēc? — māti bija pārņēmis priecīgs satraukums.
— Viņas vairs nav. Viņa... aizgāja bojā.
— Kā tas notika? Kā tu to zini?!
Māte piecēlās un piegāja cieši klāt meitai.
— Vai nav vienalga! — Vanda lūkoja izvairīties un devās uz savu istabu. Taču māte izlēmīgi aizšķērsoja ceļu. Viņa stāvēja meitas priekšā lepna, stalta, satraukta.
— Viņa aizgāja bojā, — Vanda atkārtoja un ar neatkarīgu žestu sabāza rokas nodilušo džinsu kabatās.
— Aizgājusi bojā? — māte pārjautāja, kā neticēdama savām ausīm. — Kā tad?
— Viņu nogalināja!
— Tā gan? — māte atbalstījās ar roku pret galdu. — Kāpēc? Kas to izdarīja?
— Es! — Vanda lepni izkliedza.
— Meitiņ, atjēdzies! Ko tu runā!
— Nemaz nebija grūti izpētīt, pa kuru ceļu viņa brauc mājup. Tu taču zini, ka protu labi šaut. Un trāpīt arī nebija grūti. Nu tēvs būs atkal kopā ar mums.
Māte satvēra Stellu aiz pleciem.

— Tu visu to esi izdomājusi! Vai ne? Viss tas ir izdomāts! — lūkojoties meitai acīs, māte žēlabaini runāja.
— Ļoti grūti bija sadabūt karabīni. Pārdevu visus tavus zelta nieciņus. Ceru, piedosi man to, mā, — Vanda lietišķi turpināja. — Varbūt vēl kļūsim bagātas un nopirksim sev jaunas rotas.
— Ko tu mels! Tā taču nav taisnība! Nevar būt taisnība! — māte gaudās, iekrampējusies meitas plecā.
Vanda enerģiski viņu atgrūda.
— Varbūt tev žēl šīs draņķes?! — viņa izbrīnīta jautāja.
Mātes roka nespēkā nokrita gar sāniem.
— Ko tu, meitiņ, esi izdarījusi! Kā tu varēji!
— No kā tu baidies, mā? Karabīni iemetu upē. Pat ja mani notvers, mani netiesās, jo man taču nav četrpadsmit. Ļaunākais kas man draud – tā ir specskola. Nesatraucies, viss būs labi. Tikai tu šodien esi laipnāka pret viņu. Droši vien sākumā viņam būs smagi ap sirdi.

Savāds vārgums pārņēma mātes spēcīgo, veselīgo ķermeni. Viņa nevarīgi atlaidās uz soliņa.

Vanda saprotoši pasmīnēja un izgāja no virtuves, klusi aizvērdama aiz sevis durvis. Māte joprojām sēdēja kā sastingusi, neko nejuzdama, neko nesaprazdama. Viņas iztukšoto dvēseli kā smaga, melna masa pildīja pagājība. Nodzīvotie gadi garā virtenē kārtojās priekštelpā, drūzmējās virtuvē. Māte saprata, ka noveco — strauji, neatgriezeniski, uz mūžu. Kā lai viņa turpmāk dzīvo? Pēc kā lai tiecas, no kā lai baidās, par ko lai priecājas? No meitas istabas atskanēja grāmatas lappušu čaukstoņa. Māte negribot ieklausījās šajās skaņās, taču dzirdēja ko pavisam citu — spalgu, it kā aizlūzušu šāviena troksni.

Viņa piecēlās un, uzmanīgi sperdama soļus, iegāja guļamistabā. Parakņājusies drēbju skapī, izņēma mazu koka lādīti, izbēra saturu uz dīvāna — ķēdīte, kaklarota un zelta gredzeni bija pazuduši. Kā viņa to izskaidros vīram? Viņs taču ir tik greizsirdīgs! Māte zināja, ka šobrīd viņai jādomā tikai par to. Tieši tas bija galvenais. Par pārējo viņa domās vēlāk, kad ausīs vairs neskanēs šī negaidītā, drausmīgā, atpestījošā šāviena atbalss...