Artūrs Kronbergs: Uz grauda

Pilnu grozu beku pielauzusi, Nora jau taisījās mājupceļam, kad no kupla krūma, kas atradās pāris metru attālumā, nāca valdonīgs uzbrēciens:

- Hei, pele, danco šurp!

Iztrūkusies, Nora atskatījās pār plecu un ieraudzīja pret sevi vērsto šautenes stobru. Vīrieša seja biezajā lapotnē nebija saskatāma.

Noras kājas momentā kļuva kokaini stīvas un nesa ķermeni uz biezokņa pusi gluži bez viņas ziņas.

- Stāt! Velc kleitu nost! - strupas komandas sekoja cita citai kā šāvieni.

Šausmu pārņemta, Nora gluži automātiski pildīja rīkojumus.

- Krūšturi! - turpināja balss.

Uz pakauša savilkās zosāda, kad sāka līgoties brīvībā izlaistās krūtis.

- Tagad biksītes!

Kādu mirkli Nora vilcinājās, taču neuzdrošinājās neizpildīt prasīto. Meitenīgi nosarkusi, viņa sāka lēni stīvēt lejā pēdējo apģērba gabalu. Drīz vien varmākas priekšā viņa palika kaila un neaizsargāta.

Sekoja pauze. Ar visu nobriedušas sievietes būtību Nora sajuta ļaundara durstīgo skatienu, ar kuru viņš uzmanīgi appētīja viņas jaukumus. Viegls vējelis, kas žūžoja priežu galotnēs, maigi apvēsmoja viņas ādu.

- Paliecies uz priekšu un apkampj priedi! Kājas platāk!

Šautene pabīdīja krūtis, tad noslīdēja zemāk un uzstājīgi pabakstīja starpeni. Stobrs bija nepielūdzami ciets un karsts, it kā no tā nupat būtu šāvuši. Pārbiedētā Nora sastinga, tad paļāvīgi pietupās.

- Tagad tu man esi uz grauda, pele, - pašapmierināti noteica vīrietis. - Pietiek nospiest gaili un... Tagad tev jācenšas. Bet es skatīšos.

Nekas cits neatlika kā pildīt arī šo bezkaunīgo rīkojumu. Drīz vien Noru pārņēma saldas trīsas, tad nevaldāmas konvulsijas un... viņa pamodās.

Galīgi apstulbusi, viņa tīri instinktīvi pieskārās klēpim un atskārta, ka ir caur un cauri slapja.

Kas noticis? Kur esmu? Kāda bekošana?

Tad viņa attapās, ka blakus gultā rāmi šņākuļo un miegā čaukstina lūpas vīrs. Viņa aceņu asie atspīdumi uz sienas galīgi atskurbināja Noru un atgrieza viņu realitātē, kur, paldies Dievam, nav ne svelošu baiļu, ne pārmērīgu uztraukumu...