Es apvaicājos, kas par desām.
Jevgēnija pastāstīja, ka nupat kioska lodziņā tika iebāzta gāzes pistole un tās īpašnieks lika ņemt mutē viņa locekli. Jevgēnija skaidroja, ka tā nav pirmā reize. Klusajās nakts stundās uzmākoņu sarodoties arvien vairāk. Vieni kārdinot ar lielām naudām, citi rupji pieprasot nekavējoties taisīt vaļā durvis, savādāk “Būrītis” tikšot nosvilināts ar visu pārdevēju. Taču viņa pat gribēdama nevarot viņus ielaist, jo ir ieslēgta no ārpuses. Kiosks piederot mātei, kura ik vakaru iespundē skuķi iekšā un atpestī tikai no rīta.
Spilgtkrāsaino paciņu aplenkumā, ar prastu naktstrauku kaktā meiča tik tiešām izskatījās pēc nelaimīga kovārnēna būrī.
Droši vien es paliktu diezgan vienaldzīga, ja Jevgēnijai nebūtu tik valgas kastaņbrūnas acis un melnīgsnēja samta āda. Izņēmu no rokassomiņas kādu verķīti, atmūķēju būri un kovārnēns bija laukā.
Nojauta mani nepievīla: Jevgēnijas meitenīgi slaidajam augumam ar šmaugu vidukli un tvirtiem dibena apaļumiem piemita acīmredzams ķermenisks vilinājums. Elkoņus komiski ieplētusi, kovārnēne dzīvespriecīgi lēkāja uz krūķīšiem savam sprostam apkārt. Metās jau gaišs, kad es atvadījos no jaunās draudzenes.
Labo kāju Jevgēnija salauza četrās vietās, krizdama pa trepēm pēc pārāk spēcīga patēva belziena. Kauls saauga šķībi vienreiz, otrreiz. Dakteri lauza no jauna, taisīja operācijas. Pēc sešiem gadiem no kājas nācās atvadīties.
Sākumā Jevgēnija dzēra, tad atmeta. Šķita, ka tagad viņa jau bija saradusi gan ar savu nelaimi, gan ar patēva brutalitāti un mātes sīkumainību. Vienīgi dienvidnieciskais temperaments brīžiem sagādāja viņai neērtības, saduroties ar grūti pārvārāmiem dabas liktiem šķēršļiem.
Kopš tās nakts es bieži ciemojos pie Jevgēnijas, it sevišķi lietainajās vasaras naktīs. Kas mums kaitēja? Jumts virs galvas ir, ko ēst — liku likām. Bieži vien mēs taisījām lodziņu ciet, izslēdzām apgaismojumu un baudījām dzīvi divvientulībā. Mīlas lietās Jevgēnija izrādījās ļoti pateicīga skolniece.
Arī mūsu kopīgās nakts pastaigas sagādāja skuķim milzīgu prieku. Es izrādīju draudzenei nakts klubus un cita veida priekotavas.
Pēc dabas Jevgēnija bija sprigana un dzīvespriecīga. Mēs aizgūtnēm smējāmies, kad viņa plika, kruķu ādu gurkstinot, klumburoja pa dzīvokli mana tēva militārajā praķī ar visiem bļendankiem vai mēģināja taisīt straujas piruetes spoguļa priekšā. Viņas vienīgā kājiņa bija vingra un slaida gluži kā balerīnai.
Lai gan bijām vienaudzes, Jevgēnija kopā ar mani pirmo reizi bija restorānā. Tovakar viņa bija uzvilkusi manu olīvkrāsas kleitu, kas lieliski izcēla viņas auguma krāšņumus. Neparasts matu izvijums un saldkairs skatiens vērta viņu par īstu karalieni. Greznais interjers, solīdie oficianti, mūzika, gaisma — viss viņu priecēja un ielīksmoja.
Nepagāja ne stunda, kad mūsu galdiņam tuvojās pirmais kavalieris.
Mana sirds pamira, bet Jevgēnija raidīja puisim žilbinošu smaidu un pieklājīgi atteica:
— Paldies par uzaicinājumu, bet es nevaru to pieņemt.
— Kāpēc?
Kruķīši nemanīti stāvēja kaktā.
— Tāpēc, ka man… man ir tikai viena kājiņa! — noteica Jevgēnija un negaidīti iespurdzās.
Gaisotne strauji biezēja, jo kavalieris jutās smagi apcelts. Kamēr draudzene nav dabūjusi pa ģīmi, es pieliecos un aši parāvu uz augšu galdautu. Puiša gāmurs gļēvi noraustījās, viņš saspringa, bet mēs ar Jevgēniju izplūdām smieklos.
Citreiz bijām aizlaidušas uz dižā Titomira koncertu. Pēc tam mūziķi iznāca pie savām pielūdzējām, sniedza autogrāfus. Sprakšķēja joki, skanēja likteņa izredzēto smiekli. Jevgēnijas sejā spoguļojās tik neviltota jūsma, acis bija tik spalgi spožas, ka pats zvaigzne piegāja viņai klāt un pat izteica komplimentu.
— Esmu gluži parasta meitene — Jevgēnija samulsa.
— Vairs ne, jo nu tu esi runājusi ar mani! — vēlīgi jokoja zvaigzne.
Tieši tovakar mums apkārt sāka luncināties plānlūpis. Es biju uz pamatīga sēkļa un tāpēc nolēmu pieņemt piedāvājumu. Vīrs skaļi iegavilējās, un mēs trijatā devāmies ceļā. Tikai mašīnā, kad viņš ar plaukstu vieglītiņām nobrauca gar Jevgēnijas stumbeni, es sapratu, ar ko mums ir darīšana. Tomēr visas pazīmes liecināja par galveno: piķis vecim turas.
Drīz vien es pārliecinājos, ka viņš nav arī zemē metams mīlnieks. Kamēr viņa mēle maigi kutināja manu ausi, rokas satvēra Jevgēnijas stingro krūšgalu un prasmīgi to murdzīja. Pakāpeniski mēs visi iekarsām, izmetāmies pliki un mūsu augumi uz platā dīvāna veidoja kaislīgu murskuli.
Jevgēnijai tā bija pirmā reize ar īstu vīrieti.
Diemžēl viņa uzmanība bija pieķēdēta meitenes strupulim. Viņs to paijāja, bučoja un apmīļoja ar īpašu degsmi. Taču tieši tas sajūsmināja Jevgēniju, un es neuzdrošinājos raut draudzeni laukā no pirmā un pēdējā mīlestības skurbuļa viņas mūžā. Un pat ja es teiktu, brīdinātu — ko tas līdzētu? Viņa noteikti to vērtētu kā greizsirdību.
Pēc kāda laika Jevgēnija lepni ziņoja, ka staigā ar briestošu klēpi.
Tad atklājās, ka viņai ir hlamidioze un gonoreja. Jaukā mīlas dēka strauji tuvojās beigām.
Dažas nedēļas nespēju saņemties un apmeklēt draudzeni. Tad sadūšojos un… ierastajā vietā atradu vienīgi gruvešus un izvandītu asfaltu. Ar milzīgu atvieglojumu uzzināju, ka kāds vai kādi pa nakti bija uzlaiduši Jevgēnijas kiosku gaisā. Liktenis tomēr izrādījās žēlsirdīgs pret manu vienkāji.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
