close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pazīstamajos logos vairs nav redzami tolaik gandrīz vienmēr aizvērtie aizkari. Aiz tiem aizkariem es jutos it kā pirms Viņa neviena nebūtu bijis.

Palodzi kāds ir piekrāmējis ar pāraugušu puķu podiem starp kuriem sēž aizsapņojies bērns.

Viss ir mainījies tomēr atmiņas atgūst krāsu un formu.

Līst lietus. Stipri nosalis un samircis cilvēks stutē mūsu stūri. Kādam viņš ir vienīgais, vislabākais… Tomēr šodien viņš kādu nav sagaidījis. Tā izskatītos arī Viņš, ja nebūtu sagaidījis mani.

Taksometrā ir silti un labi. Šoferītis ik pa brīdim spogulī paspīdina savas acu pogas - viņš acīm redzot ir pielicis mums savu lineālīti un ieguvis vielu pārdomām.

Tu klusi glāsti manu muguru, bet es vēl klīstu atmiņās kopā ar Viņu. Tu nejūti, ka esmu uz brīdi aizlidojusi. Kā daudzi šobrīd šajā pilsētā.

Atlaižu Viņu atpakaļ pelēko mēteļu karaļvalstī un ar skatienu noglāstu Tevi. Τы мое счастье - Tu saki un pagātnes rēgi atkāpjas pavisam.

Beidzot esam atbraukuši. Šoferītis prasa, vai nevajadzēs vēlāk piebraukt, lai kādu aizvestu mājās. Šis ir mans vīrs - es pikti saku. Neveiklais samulsums pieredzes bagātā vīreļa sejā mums izsauc histērisku smieklu lēkmi.
Es mīlu Tevi tādu, kā izrotāju, jo Tu taču to pašu dari ar mani.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form