Pēc vārdiem kabatā neķēra izglītības druvas Druviete. Ar vienu nosacījumu: ja tie bija latviešu vārdi. Bet no latviešu vārdiem paniski baidījās krievskolnieku štābs. Tik ļoti, ka sasauca kārtējo sapulci lielajā Maskavas namā un sāka spriest, ko nu darīt. Nolēma, ka viņa jānodēvē tik briesmīgā vārdā, lai pati no sevis nobītos. Kāds ieteica "Melnā Ina". Cits sacīja "Blondā Ina", jo, kā zināms, gudru blondīņu pasaulē nava. Beidzot nolēma balsot, iecēla balsošanas komisiju un sameta urnā biļetenus. Taču pēkšņi zālē ieskrēja ļaudis ar oranžām šallēm, un visus rezultātus pasludināja par nederīgiem. Uz urnas uzkāpa Ruslana, kopā ar oranžajām šallēm nodejoja savu mežonīgo deju., pasludināja ukraiņu valodu par vienīgo valsts valodu, Juščenko par prezidentu, un aizbrauca koncertēt uz nākamo Baltijas valsti.
Eiropa piesprieda samaksāt vecajam Farbtuham kompensāciju 6000 eiru apmērā par to, ka cietumā nedeva šņabi, ķilavmaizes un neļāva parakstīt papīrus par cietumsargu, Jēkabsona un tieslietu ministres deportēšanu uz vēsākajām zemēm. Latvija nokaunējās, un kompensāciju samaksāja. Un, lai tuprmāk neiekultos līdzīgās tiesās, mobilizēja visus bērnunamiem, veco ļaužu pansionātiem, internātskolām, bērnudārziem un slimnīcām paredzētos līdzekļus jauna, moderna un ES cilvēktiesībām atbilstoša cietuma celtniecībai. Tajā bija paredzētas luksusa kameras, peldbaseins, futbola, hokeja, basketbola un pat golfa laukumi, boulinga zāle, biljarda galdi, par tādiem niekiem kā mājas kinozāle un dators katrā kamerā nemaz nerunājot. Cietuma ārstus nomainija Linezera personāls, katram ieslodzītajam bija iespējams izmantot masāžu, aromterapiju, rei-ki, ziemas dārzā tika iekārtoti solāriji, un oficianti ieslodzītajiem iznēsāja kokteiļu glāzes. Par pavāru tika uzaicināts Mārtiņš Rītiņš, kurš ātri vien pilnībā nomainīja ēdienkarti, un nu pusdienās strausa vai bifeļa gaļas izstrādājumi bija parasta lieta.
Sakarā ar lielajiem izdevumiem cietumnieku dzīves uzlabošanā, bērniem pabalstus vairs nevarēja piešķirt. Lai kaut kā glābtu situāciju, nolēma pabalstus piešķirt tikai dvīnīšiem un trīnīšiem. Taču, tā, ka tādi patiešām reizi pa reizei uzradās, tad piešķīrēji nobijās, ka visiem tik un tā nepietiks. Tāpēc nolēma pabalstus piešķirt tikai četrīšiem un piecīšiem.
Lielbritānijā turpināja sist latviešu un igauņu viesstrādniekus, Zviedrijā viņus sita ar arodbiedrības palīdzību, pašu mājās visi kāvās paši, mašīnas brauca bedrēs, kuģi bez atstarotājiem skrēja viens otram sānos, un dzīve ritēja tālāk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
