Rīgas domē sākās jaunie laiki. Džipos un mersedesos pie Rīgas rātsnama atbrauca jaunlaicēni. Tūlīt pēc viņiem apelsīnu krāsas mašīnās ieradās Tautas partijas pārstāvji. Pajūgā ar dūkanu bērīti, tautas dziesmas skandēdami, atklidzināja tēvzemieši. Kavējās tikai pirmpartieši, nevarēdami iziet no Jaunās paaudzes lūgšanās piedzīvotā transa, taču drīz klāt bija arī viņi, visi saskaitījās, un sāka gatavoties pašas galvenās koalīcijas veidosanai.

Pa dažādām spraugām (atcerieties, pērngad tur sāka tecēt jumts, kaut kādas šķirbas bija!) iekšā salīda arī krieviski sanošas bites. Ar Stohkolmas prāmi pie Akmens tilta pietauvojās sociāldemokrāti, un arī devās uz domi. Pa vidu visiem mēģināja iespraukties kāds jaunais centrs, bet tika atstumts atpakaļ.

Bet visdīvainākais notika īsi pirms pirmās sēdes sākuma. Pie Domes ēkas piebrauca sūdmašīna ar lielām tumbām abās pusēs, pāri visam laukumam noskanēja "Jūs klausāties radio PUK!", tam sekoja atbilsoša skaņa, tika palaista smaciņa, un tad no cisternas izrāpās visa naudasmijēju Žuravļovu dzimta, ieskaitot brāli, brāļasievu, sievasmāti, un ķoķu Soņu no Tambovas guberņas. Tās divas pēdējās gan Domē iekšā neielaida, bet Juris steidzīgi ņēmās viņām skaidrot, ka noticis neliels pārpratums, bet nekas, vajag vēl četrus gadus pagaidīt, un tad gan jau visas ievēlēs nākamajā sasaukumā.

Tūlīt pēc tam blakus sūdmšīnai piebrauca Norba Alfredovna, un no konteinera izrāpās Rubiks Alfredovičs. Kāds viņam bija vārds, to daudzi nezināja, bet laikam sākās ar A. Viņam nopakaļ no konteinera atkritumiem izkārpījās vēl pāris dīvaiņu - kādi tur sociālisti, pirmpartijas Lujāna brālēns, un vēl šādi tādi.

Starp Žuravļova sūdmašīnas un Norbas Alfredovnas braucējiem uzreiz izraisījās neliels konflikts par to, kuri ir tie pareizākie. Gandrīz vai sakāvās. Bet tad par galveno izvirzīja Kalnbērzu, par kuru bija zināms, ka viņš sieviešus par vīriešiem taisa, un otrādi. Tad nu Kalnbērzs nogrieza norbiešiem sarkanās uzšuves un piešuva sūdiešiem, bet sūdiešiem nogrieza zaļos dolārus, un piešuva norbiešiem. Kādu laiku visi staigāja apmierināti.

Beidzot visi bija sagājuši zālē. Tā kā visas grupas jau bija izskaitījušās pareizi, tad bez kādām nopietnām problēmām pilsētas atslēgas tika piešķirtas tievajam Aivaram (tas tā, lai atšķirtos no citas pilsētas galvenā Aivara). Turpat blakus sameklēja vicemērus, un Rīgas vadība nu bija gatava.

Latvija nu varēja sākt gatavoties kūlas dedzināšanai, lielā Buša uzņemšanai, divām liekām brīvdienām un futbola spēlei ar Luksemburgu. Bagātība un eirocentrs pēdējai nelīdzēja, un tā tika safutbolēta līdz pēdējam. Pa televīziju rādīja arī, kā kaimiņvalsts paralamentā kaujas lielais Žiriks. Ir vēl arī prieki letiņu dzīvē, vai ne?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit