close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Nekad es agrāk nedalījos domās,
Nekad es neteicu, ja sāp,
Bet šoreiz, domas, lidojiet ar gulbja spārniem
Pāri pasakainiem kalniem, ielejām un ziedu laukiem!

Mana dzeja ir kā manis lolots bērns,
Ko ikkatrs nespēj sagaidīt uzreiz,
Kā bērnu dienu sapnis gaišs,
Ko vairs nevar nosapņot patreiz.

Es vēlos apskaut šodien pasauli,
Bet neļauj spārnu vēziens mazs
Un, plati smaidot, piekļauties tai klāt –
Iemest dzirksti siltuma, ko dvēsele spēj dot.

Mana dzeja, sāpēs tapusī un priekos
Kā skaļa atbalss, tik jaunībā ko dzird –
Tā tavās mājās nenokļūs – sūtīt nedrīkstu,
Jo ceļu nezin pasta balodītis mazs.

Es šodien vēlos pasmaidīt no sirds
Un labu dienu vēlēt Jums!
Šodien rudens nesteidzas kā citreiz,
Ardievas mums negrib teikt – par prieku lapas atstāj mums.

Mana dzeja... to pieņemiet kā likteni,
Kurš daudzus pievīlis varbūt?
Lai dzejas vārdi, nākušie no tīrās sirds
Jums grūtā brīdī spēkus dod un iepriecē šorīt!

Nekas ja dažreiz dzejas vārdi dzeļ
Un pielīp mums kā dadzis ass.
Es zinu, dzīvē arī sapņi pieviļ,
Ir dažreiz jāparaud, vai jāpasmejas, ja nu kas...

Mana dzeja, domu brīvais lidojums
Pie tevis, lasītāj, tā trauc – ja, proti, just
Šo dzīvi, doto tikai vienreiz mums
Ir jāprot saudzēt, jāprot viņas apkampienos kust!

Sarežģītā dzīve viegla nemēdz būt,
Nav tajā ziedu alejas, kur var tikai rozes plūkt.
Dzīvē jāprot raudāt, jāprot ciest un jāprot smiet,
Jāprot zaudēt, meklēt un pat piedot kaut mazliet!

Atrodiet to zvaigzni, kura rietot, nenodziest!
Lido, doma mana, tur, kur patiesība mīt!
Apsēdies pie galda, mīļi pasaki „Labrīt!”,
Paklusē, atvadies un apsoli, ka atlidosi rīt.
10.11.2003
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form