close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
No Visu Lietu Lielās Skaidrojošās Vārdnīcas:
“Oficiāls paziņojums (OP) ir mākslas žanrs, kura adeptu mērķis - maldināt sabiedrību, novirzīt OP adresāta domas no būtiskā un aizsegt acīmredzamo ar iedomāti vēlamo. Žanrs radies un izkopts varas koridoros jau klasiskajā laikmetā un ilgi palicis elitāras mākslas statusā, strauji attīstījies 20.gs demokrātiskajās valstīs, kur mūsdienās kļuvis par popkultūras sastāvdaļu, jo pieejams ne vein valdošajai šķirai, bet arī plašām tautas masām, respektīvi, jebkurš diedelnieks var ievietot savu OP internetā vai nopublicēt laikraksta sludinājumu nodaļā, nebaidoties tikt sabraukts ar tanku.”

OP:
Šim OP sekojošais teksts ir pilnīgs izdomājums, izsūknējums no pirksta un parāvums no gaisa. Tadēļ visas nosauktās vietas un darbojošās personas ir fikcija. Ja nu tomēr gadās kāda sakritība ar reāli dabā eksistējošiem vārdiem un nosaukumiem, tā ir tikai un vienīgi nejaušība. Personas, kas kaut kādu iemeslu dēļ uzskatītu, ka ir pieminētas un, iespējams, emocionāli aizskartas šajā vīzijā, lūgtas doties nevis uz tiesu, bet pie psihiatra. OP beigas.

Un tā: senos laikos kādā galaktikā bija planēta ar dīvainu nosaukumu: Zeme (tālāk tekstā pārrāvums apmēram 10 miljonu rakstu zīmju apjomā, ieskaitot atstarpes un interpunkcijas zīmes)…

… un tad cienījamais austrumu sirmgalvis Osama Bin Ladens (O.B.L.) nosūtīja uz Latviju soda ekspedīciju 2 palestīniešu sastāvā ar uzdevumu saspridzināt stacijas pulksteņa restorānu.

Pirmajam no viņiem - Ahmedam - bija jāveic objekta rekogniscēšana un jāsastāda operācijas plāns. Tikmēr otrais - Hasans – čečenu partizāniem palīdzot, Krievijā iepirka sprāgstvielām piekrautu Kamazu un stūrēja uz Rīgu.

Ahmeds atpeldēja prāmī no Zviedrijas ar viltotu francūža pasi un kaujasspara pilns devās meklēt objektu. Lai slavēts, Allāhs, tas [objekts] nebija tālu jāmeklē. Pieejams un brīvs teroram, neaizsargāts kā uz muguras apgāzts tarakāns.

Hasana darbi ritēja raiti tik, cik viņam bija darīšana ar čečeniem. Tas nozīmē, ka smagi krauts Kamazs līgani pieducināja pie Krievijas Federācijas un Latvijas Republikas robežas, kur arī apstājās. Turpmākie jautājumi bija kārtojami ar latviešu un krievu robežsargiem. Te nu izrādījās, ka abu valstu suverenitātes dēmoni nespēj normāli vienoties par kukuļu izmēriem un sadalīšanas kārtību. Nebija pat vienotības katras valsts robežposteņu iekšienē, par to, kuras maiņas laikā Kamazs šķērsos robežu, un cik saņems šī maiņa un cik pārējās, un cik augstākstāvošās amatpersonas. Skandāls no robežas virzījās augšup pa birokrātisko ķēdi vienlaicīgi Rīgas un Maskavas virzienos. Beigās viss noštopējās Kremļa un Latvijas valdības atšķirīgajā nostājā mazākumtautību jautājumā. Hasanam nācās griezt Kamazu apkārt un meklēt citu ceļu.

Garās nedēļas, kamēr tika muļļāta problēma ar Kamaza dabūšanu pāri robežai, Ahmeds grozījās ap objektu un tā iekšienē. Patiesībā jau pēc pirmās Rīgā pavadītās nedēļas zem svina pelēkajiem un smagajiem padebešiem, no kuriem ar iznīcinošu regularitāti krita pretīgs lietus, tuksneša bērns bija izmircis līdz pat ādas apakšslānim un jau ienīda ūdeni un visu, kas ar to saistīts. Otrās nedēļas laikā brāzmainais vējš un drūmu seju pilnās ielas iedzina teroristu galīgā depresijā. Pirmo reizi mūžā viņš izjuta īsti ziemeļniecisku grūtsirdību, nolemtību, gastrītu un hroniskus aizcietējumus.

Mukdams no sērīgu nībelungu bariem ielās, Ahmeds sāka vairāk laika pavadīt objekta iekštelpās, respektīvi restorānā. Arvien vēl būdams kārtīgs musulmanis, viņš dzēra tikai tēju un piecas reizes dienā slēja resno galu gaisā, suminot visvareno Allāhu. Vietējā publika, protams, ievēroja šo savādnieku un pamazām sāka iedibināt ar to kontaktus. Šie bija pavisam citi cilvēki – laipni, smaidīgi un draudzīgi noskaņoti. Lai arī stingri instruēts nerunāt un nedraudzēties ar neticīgajiem aborigēniem, terorists, siltās attieksmes un garkājaino blondīņu fascinēts, lēnām ielaidās sarunās. Izrādījās, ka latvieši visumā ir lāga zēni: atbalsta čečenus un palestīniešus, uzskata Arafatu par varoni un atdzīst arābu tiesības pašiem sevi slepkavot, nevis tikt apsistiem no malas; priecīgi reaģē uz antiamerikāniskiem un antisemītiekiem paziņojumiem; norobežojas no Irākā karojošās Latvijas valdības.

Pagrieziena punkts Ahmeda dzīvē pienāca, kad pāris jaukām zeltenēm izdevās viņu piedzirdīt un seksuāli izmantot, par ko abas puses bija sajūsmā: meitenēm patika izmērs un temperaments; Ahmeds pēkšņi atklāja, ka depresīvā anturāža ir tikai čaula, zem kuras slēpjas īsti dārgumi. Lai tiktu pie dārgumiem "Sezam, atveries!" vietā jāsaka: "Es maksāju!".

Ahmeds izjusti noskūpstīja savu zalta kredītkarti un metās dzīvē. Nebija ilgi jāgaida, lai kārtējā kodiena laikā, asarām līstot, nabaga velns atdzītos saviem jaunajiem draugiem, ka gribējis tos uzlaist gaisā par valdības grēkiem. Pretēji gaidītajam, publika šo ziņu uztvēra ar gavilēm un entuziasmu. Entuziasms izpaudās neapvaldāmā vēlmē visādi atbalstīt restorāna spridzināšanu, lai tak beidzot ieriebtu savai valdībai un hamburgeru rijēju Džordžam Dubultvē Bušam personīgi. Ahmeda kredītkartes neierobežotais limits tikai vairoja vietējo jaunteroristu rindas, jo uzdzīve uz O.B.L. rēķina pamazām kļuva par tādu kā kulta pasākumu jo smalkākās aprindās.

Pa šo laiku Krievijā Maskavas čečenu diaspora bija izsludinājusi viskrievijas tenderu par heksogēna Kamaza ievešanu Latvijā. Tā kā tenderu atbalstīja O.B.L. naudas maks, gribētāju labi nopelnīt netrūka. Centrālie laikraksti un TV stacijas tik par to vien buldurēja, kurš un kā dabūs pasūtījumu; vai un cik godīga būs pretendentu atlase; kāda būs Kremļa ietekme uz tendera uzvarētāja noteikšanu. Gala beigās Pēterburgas dokeru arodbiedrība klusu un nemanāmi uzkrāva septiņas tonnas heksogēna uz kuģa, kas gāja ar baļķu kravu Dienvidanglijas virzienā. Kuģis izmeta nelielu līkumu līdz Rīgai un izkrāva maisus Man-Tess ostā, kur tos savāca kāds vietējais darbinieks Koļa, nogādāja Centrālā Tirgus noliktavās un nodeva azerbaidžāņu biznesmeņiem uzglabāšanā. Maskavā izraisījās milzu skandāls, jo pārāk daudziem nauda bija aizgājusi gar degunu. Rezultātā notika kārtējie kaukāziešu grautiņi, un Putins pašrocīgi atcēla no amata Pēterburgas mēreni, nozīmējot viņas vietā vēl vienu par neveiksmīgu darbību no drošības struktūrām pensionētu pulkvedi.

Uz brīdi, kad Rīgā ieradās Hasans, Latvijā jau bija izvērsusies plaša tautas kustība ar devīzi "Uzspridzināsim Rīgu!". Faktiski kārtējā atmoda. Kustības priekšgalā stāvēja neviens cits kā jurists Borovkovs un Ahmeda kredītkarte; estētisko un motivējošo dzirksti kurināja Stendzinieks; informatīvi atbalstīja Ēķis, Inkēns un LNT; Šlesers ar nokavēšanos bija pieņēmis islamu un nu vienojies sadarbībai ar Borovkovu, gatavodams īsto brīdi, kad Jēkabsonam nākt klajā ar paziņojumu, ka Borovkovs nodevis svēto islama lietu, kļuvis par draudu sekmīgam džihadam un aizvācams no kredītkartes menedžēšanas.

Hasans vairs nepazina savu seno līdzgaitnieku: Ahmeds izskatījās pēc eiropizēta arābu prinča savā lieliskaja pseidoversači uzvalkā, nokāries ar 333 proves zeltu un labiem briljantu atdarinājumiem (paldies Borovkovam un Co!). Vienīgais, kas vēl liecināja par palestīnisko izcelsmi, Arafata stila lakatiņš, vairs nebija uzskatāms par identitātes zīmi, jo tādus nēsāja arī Borovkovs, Stendzinieks, Šlesers un citi Rīgas spridzinātāji. Pat premjers. Un deputāti. Un visa Čakmarijas iela. Un Rubiks arī! Štrunts par Rubiku! Lakatiņus nēsāja pat Pliners, Kļockins un Bukingolcs, bet Ždanoka Briselē norāva parlamenta sēdi, kad uzpeldēja, Arafata lakatiņu apsējusi pa laucinieku modei - itin kā sataisījusies kūtsdarbiem.

Hasans pastāvēja uz tūlītēju Rīgas spridzināšanu. Ahmeds un pārējie spridzinātāji tā kā nevēlējās steigties. Rīgas dome apmēram mēnesi kalkulēja nepieciešamo sprāgstvielu daudzumu, kas nodrošinātu garantētu Rīgas noslaucīšanu no zemes virsas. Cipars iznāca grandiozs gan trotila gan dolāru ekvivalentā. Premjers griezās ar lūgumu ASV Valsts Departamentā izskatīt iespēju nomest uz Rīgu O.B.L. apmaksātu atombumbu, taču Krievija šo ideju nobloķēja ANO Drošības padomē, jo Putins vēl arvien nespēja piedot ne pazaudēto naudu par heksogēna Kamaza tenderu ne arī latviešu attieksmi pret mazākumtautībām.

Hasans saņēma īsu un kodolīgu instrukciju no O.B.L.: iekraut esošās 7 tonnas heksogēna restorānā un uzlaist gaisā! Nekādu vairs jautājumu!

Te nu izrādījās, ka azerbaidžāņu biznesmeņi glabāšanā nodoto heksogēnu pārdevuši atpakaļ čečeniem, jo Basajevs stingri nolēmis atriebties maskaviešiem par kaukāziešu grautiņiem, kas izcēlās dēļ norautā heksogēna Kamaza tendera. Koļa šeit uzkrāva, dokeri tur izkrāva, deputātu pilnā ēka Ohotnij Rjad ielā Maskavā uzgāja gaisā kā petarde. Laimīgu Jauno gadu, biedri! Loks noslēdzās.

Krievijā izcēlās vēl neredzēta politiska krīze, bet lai nu tas paliek - arī Rīgā skandāls gāja vaļā nepajokam. Miljoniem dolāru notērēts, taču blīkšķa nav. Un nav paredzams. Un naudu gribas vēl!

Kā vienmēr, Latvijas valstij un tautai finansiāli kritiskos brīžos, pie apvārkšņa parādījās pārcilvēks no Ulbrokas. Viņš uzaicināja abus palestīniešus pusdienās, kaut gan viss tika nokārtots tā, lai izskatītos, ka šie paši paprasījušies uz audienci, bet tas nav svarīgi. Svarīgi ir, ka Šķēlem bija RISINĀJUMS.

Starptautiskā terora emisārus vecais kurmju nīdētājs sagaidīja, sēžot solīdā krēslā ar neiztrūkstošo Arafata lakatiņu galvā. Bārda plus skumjais zirga skatiens darīja šo cēlo vīru pārdabiski līdzīgu pašam palestīniešu pretošanās tēvam. Ēķa cilvēki no studijas bija piemontējuši Šķēles degunam nelielu uzkabi, caur ko deguns nu stipri atgādināja to gurķi, kas reiz rotāja orģinālā Arafata sakaltušo viepli, kad vecais vēl bija dzīvs un slaktēja ne jau kurmjus, bet paši zināt ko.

Savstarpējas uzticēšanās un sapratnes gaisotnē Šķēles kungs izskaidroja palestīniešiem, ka tie līdz šim sadarbojušies ar neīstajiem cilvēkiem un, ka tikai viņam ir tā pareizā komanda, kas spēj atnākt un sastrādāt tā, ka par maz neliekas. Idejas būtība slēpās ģeniālā vienkāršībā: ja Rīgu nevar uzspridzināt, to vajag nogremdēt kā Atlantīdu! Šim nolūkam nevajaga daudz - atliek tikai pilsēteli uzbūvēt līdz galam, un tā nogrims pati. Tāds ir senču novēlējums. Senču novēlējums arābam nav apšaubāms. Senči teica nogrims, tātad nogrims.

Vēsts par iespēju dot mācību vispasaules imperiālismam, nogremdējot vienu no ES galvaspilsētām, uzlaboja O.B.L. nieru darbību par 20%. Viņš pat veselu dienu nostaigāja apkārt bez nepieciešamības staipīt līdzi milzīgo mākslīgās nieres aparātu. Nākamajā dienā uz Rīgu ceļoja depeša ar prasību pēc būvdarbu tāmes.

Šķēle stādīja tāmi personīgi. Šoreiz izšķīrās pārāk daudz, lai atļautu štelli izcūkot nespējīgiem palīgiem un zicdirektoriem. Patiesībā viņš pat neapjauta, ka sēžot pie kamīna un švīkājot pa A4 Data Copy lapu apgarauztu zīmuli, lemj pasaules likteni.

Diez vai ir jēga iedziļināties tāmes detaļās: ceļi, tilti, tuneļi, metro, Gaismas Pils, digitālā TV, Manhetena Ķīpsalā, Soho Andrejostā, padomjlaiku apbūves nojaukšana un aizstāšana ar ultramodernām 500 metru augstām seismoizturīgām megamājām no japāņu vīzijām, Vecrīgas restaurācija un renovēšana līdz pilnīgai Disnejlendai, valdības ēku komplekss Ulbrokā, Rīgas pilsētas teritorijas paplašināšana līdz Rīgas rajona robežām, Daugavas deltas paplašināšana un padziļināšana uz Bolderājas rēķina ar sekojošu superostas izbūvi un tā tālāk un tā joprojām. Kopā sanāca apmēram 27 triljoni dolāru, kas ieguldāmi Rīgas uzbūvēšanā līdz 2025 gadam, kad arī paredzēta svinīgā Latvijas Republikas galvaspilsētas nogrimšana, vispasaules terora internacionāles triumfs un islama galīga un neapstrīdama nostiprināšanās dominējošā lomā uz planētas.

Dienas, ko O.B.L. bija pavadījis bez mākslīgās nieres, laikam nāca par ļaunu viedvīra saprātam, jo tāmi uztvēra ar līksmību un dziedāšanu, pat neskatoties uz to, ka paša rīcībā nebija pat ne 1% no prasītās summas. Te galvenais bija pī-ārs. Oficiālais paziņojums par grandiozo plānu tika nekavējoši ieskaņots un izbazūnēts pa Al Džazira un Al Arabia. To uztvēra pārējie pasaules mēdiji. Ziņa aplidoja pasauli un iededza masas. Ikviens mazais cilvēks redzēja iespēju beidzot pateikt sevu lielo "NĒ!" sistēmai; ikviens politiķis redzēja iespēju uzvārīt politisko kapitālu; ikviens biznesmenis - noraut lielo kušķi. Pat Putins pārstāja gaidīt ausainā ēzeļa nāvi un pieteicās vispasaules projektam.

Lūk, kas notika nākamajos gados: Šķēle kļuva par ANO ģenerālsekretāru un bagātāko cilvēku pasaulē; amerikāņi neaizlidoja uz Marsu, jo ieguldīja naudu Rīgā; Ķīnas ekonomiskā ekspansija apslāpa, jo nauda gāja uz Rīgu; arābi miljoniem tusējās pa Baltiju un Skandināviju, nauda un drūmais laiks viņus padarīja par alkoholiķiem, bet alkohols par luterāņiem, kādēļ islama terorismam vairs nepietika ne naudas ne motivācijas ne lielgabalu gaļas; krievi nospļāvās par Ziemeļkaukāzu un kopā ar čečeniem draudzīgi būvēja Rīgu; paši čečeni, cik uzbūvēja, tikpat apmēram arī uzspridzināja – lai nezaudētu kvalifikāciju un pasūtījumus; protams, būvēja arī turku viesstrādnieki, poļu santehniķi un gucuļu nelegāļi – visi būvēja.

2025. gadā īstais mērķis bija sen aizmirsts, O.B.L. miris, tāme daudzkārt pieaugusi, visu lietu gaitu pasaulē noteica Škēle un viņa komanda. Nu jau būdams ļoti vecs un visu ārkārtīgi cienīts patriarhs, viņš bija piemeklējis sev mantinieku, kam nodot Zelta Ērā laimīgi dzīvojošo cilvēci.

Ahmeds un Hasans gāja bojā 2011. gadā, kad attiecīgi kā Latvijas Republikas prezidents un premjers piedalījās kārtējā zemdaugavas tuneļa atklāšanā. Turku celtnieki bija uzbūvējuši tuneli nevis šķērsām Daugavai, bet gareniski. Tas sākās Doles salā un iznāca no jūras jau Roņu salā. Cements gan tika izlietots tikai šķērstuneļa būvniecībai atbilstošā apjomā, taču ne tādēļ tunelis sabruka – to uzspridzināja čečeni.

Bija Ziemsvētki. Daugava ledus klāta. Visi darījās svās sezonālajās gaitās: veikalnieki andelēja; ubagi lūdza dāvanas; salaveči dalīja dāvanas, bet ne ubagiem; baznīcas atzīmēja Kristus dzimšanu; alkoholiķi dzēra; bērni ēda konfektes un ostīja līmi; tēvi rija speķa pīrāgus, štovētus kāpostus un karbonādi ar alu; mātes rāvās melnās miesās, lai visiem būtu svētki; TV piedāvāja pirkt vairāk...Neviens nepamanīja, ka sabrucis tunelis. Kā lai mazais cilvēciņš zin, ka kaut kur zem ledus kārtas upes dzīlēs, kādam tunelim radusies fatāla sūce? Tikai nākamā gada janvārī SAB un Drošības policija sāka meklēt pazudušos valsts augstākos ierēdņus, un tad viss noskaidrojās...

Pēc tunaļa atjaunošanas, lai piešķirtu tam jēgu, Roņu sala tika pārveidota par starptautisku kūrortu: virs tās iekāra mākslīgo sauli, kas aprija visus Krievijas energoresursus; pašā salā sabūvēja pieczvaigžņu hoteļus, kazino, prieka mājas, bankas, veikalus un visu pārējo, kas vajadzīgs civilizētai atpūtai, tajā skaitā arī okeāna vilņu taisīšanas iekārtu sērfotājiem un sniegotu kalnu slēpotājiem; pašā tunelī kursēja senils vilciens: sliedes bija stiprinātas pie speciāla viruma piesūcinātiem koka gulšņiem, kas piešķir dzelzsceļam tā neatkārtojamo aromātu; gaumīgā ar stihisku zālāju apaugušā uzbēruma malās tika iekārtoti soliņi, pļaviņas un afaltēti pleķīši idilliski un romantiski noskaņotiem vilcienu vērotājiem, bet īpašs dienests rūpējās, lai visas smaržas, skaņas, formas un krāsas atbilstu autentiskiem paraugiem no 20.gs septiņdesmitajiem gadiem.

Kad čečeni uzlaida gaisā tuneli, Hasans negāja bojā uzreiz. Konstrukcijas virs viņa salikās tādā kā nojumē, kur uz kādu brīdi vēl saglabājās gaisa burbulis. Premjers redzēja, kā sabrūk tuneļa sienas, un viss piepildās ar duļķaino likteņupes ūdeni, kas, dzēšot elektriskās gaismas avotus un maļot civēku ķermeņus, no abiem tuneļa galiem vēlās viņa patvēruma virzienā. Pirms ūdens masu nestās drazas nogalēja varonīgo Palestīnas dēlu, kura dvēselē vēl bija dzīvs asesīna gars, viņš paspēja verbalizēt pēdējo domu: "Piepildīts. Rīga tomēr nogrima. Allāhs ir varens!".

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form