Nav noslēpums, ka mazās adatiņas, kas ļoti līdzinās skujām, izceļas ar visnotaļ pikanti rūgtenu un savdabīgu garšu un tikpat interesantu aromātu, tāpēc daudzi uz tām lūkojas ar aizdomām un drīzāk met līkumu nekā riskē uzreiz noslēgt draudzību. Taču tie, kuri riskē, izrādās uzvarētāji – garšas buķetē rodas par vienu baudu vairāk, turklāt laika gaitā tā ievilina savos tīklos aizvien dziļāk un dziļāk.
Bailīgākiem iesācējiem ieteicams sākt iepazīšanos ar rozmarīna etiķi vai eļļu, ko var izmantot gan salātu mērču, gan dažādu marināžu gatavošanai. Agrākos laikos pie rozmarīna pieradināja ar vīnu – lai vīns ilgāk glabātos, tam pievienoja rozmarīna zariņus, jo tie ir ļoti bagāti ar ēteriskajām eļļām.
Toties tie, kuri atzinuši savdabīgo garšu par savējo, liek klāt rozmarīnu visur, kur vien iespējams – cepešiem, maltai gaļai, sautējumiem, ceptai un vārītai zivij, meža gaļai, jūras veltēm, pat zupām, it sevišķi, ja tajās ir pupiņas, zirņi un lēcas. Savukārt krāsnī cepti kartupeļi ar kazas sieru un rozmarīnu ir lielisks ēdiens tiem, kuri iztiek bez gaļas. Tomātu mērce ar rozmarīnu ir tik garšīga, ka to var ēst gluži vai karotēm.
Tad, kad sākas grilēšanas sezona, rozmarīnam sākas īstie ziedu laiki, jo to lieto gan iekšķīgi, gan ārīgi. Pirmajā variantā to pievieno gaļas marinādēm, pārkaisa svaigi izceptām maizītēm, ko pasniedz pie grilētas gaļas, ar to ierīvē dārzeņus un papildina mērces. Otrajā variantā rozmarīna zariņus dedzina, jo rodas brīnišķīgs aromāts, kas turklāt aizbiedē odus un citus kukaiņus. Ļoti cietus zariņus, kam nobraucītas skujiņas, izmanto par nelieliem iesmiem dārzeņu vai vistas gaļas grilēšanai.
No rozmarīna savs labums tiek arī tiem, kuriem patīk gādāt krājumus ziemai. Aizvien populārākas kļūst marmelādes, želejas un ievārījumi ar rozmarīna piedevu. Garša ir neatkārtojama! Gluži tāpat kā baltvīna un šampanieša bolēm, kam pievienoti rozmarīna zariņi.
Ēšanas baudas ir tikai viena no rozmarīna pievilcības pusēm; otra ir miesas un gara lutināšana. Gadsimtiem ilgi ir valdījis uzskats, ka šim garšaugam piemīt burvju spēks, kas aizbiedē visus ļaunos garus, slimības, sliktu noskaņojumu utt. Vidusjūras zemju iedzīvotāji vēl joprojām atzīst šī uzskata patiesumu un dedzina rozmarīna zariņus visur, kur vien iespējams, un apgalvo, ka pēc tam jūtas viegli un līksmi. Ne tikai veci ļaudis, bet arī jaunieši bieži vien nēsā kabatā rozmarīna zariņus, lai atvairītu visu nelabo.
Taču Eiropas valstīs, kas tuvāk ziemeļiem, pavasarī rozmarīna tēja ir lielisks līdzeklis pret pavasara nogurumu un depresijas paliekām. Vairākos Vācijas novados viena no marta nedēļām pat bija izsludināta par rozmarīna nedēļu – tajā ļaudis tika aicināti to likt lietā visādos veidos – ēst, dzert, dedzināt, kvēpināt – kas nu kuram likās vispiemērotākais!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
