BeSe: Pele- Man reibst...

- Ar tevi viss kārtībā?

- Es nezinu. Man sareiba galva.

Aneks pasmaidīja. - Nedaudz apdzēries?

- Nē. Es šodien nedzēru neko... daudz... tikai vienu alu.

- Jā, tev kā rūdītam žūpim jau nevajadzētu no alus nekam būt.

- BET MAN REIBST!

- Eu, vecīt, nomierinies. Parij tabletītes vai ko tamlīdzīgu. Vai ta es vainīgs, ka tev reibst?

- Tu mani kaut ko ielēji?

- Es tak tevi tikko tik satiku? Atkal ar Saniju ņēmies?

Jagz apdomājās. It kā neko neatcerējās. Būtībā, viņš neko neatcerējās.

- Klau. Kur mēs satikāmies?

- Jag? Tas toč esi tu? Nēsi īsti riktīgs.

Un a re še. Jagz noģība. Diezgan negaidīti. Aneks apstulbis skatījās, tomēr pazvanīja ātrajiem. Ko gan šis varēja zināt no medicīnas? Atcerējās tikai skolā mācītos drošības noteikumus: 'Trauksmes gadījumā zvanīt 112', Bet tik stulbs viņš arī nebija, lai nezinātu, ka ātrajiem jāzvana 03. Tad, lūk, ieraudzījis savu pudeles brāli guļam Vaļņu ielas vidū nekustoties, viņš apdulla kā pēc 3 alus bundžām. Aneks un Jagz pazīstami bija kādu gadu. Viņi pat neatcerējās kā un kur sapazinās. Bet Aneks zināja tikai vienu - Jagz viņam pavēra šo plašo nakts, alkahola, meiteņu un, vārdu sakot, tusu dzīvi. Jagz [īstajā vārdā gan Jānis] bijis, tā sakot, riktīgs tusētājs. Skolas laikos pat mācījās labi, bet atbraucis no Ventspils uz Rīgu tika pie viegla darbiņa, vieglas naudiņas un iekārtojās uz tusēšanu gandrīz līdz mūža galam. Meiteņu viņam, protams, netrūka. Būtībā šim nekā netrūka. Ja nu vienīgi miega. Bet tas vien tāds sīkums bija.Savukārt, Aneks dzimis un dzīvojis visu mūžu Rīgā. Viņam ir turīgi vecāki un šis var atļauties skraidīt ar Jagzu un ne par ko nepārdzīvot. Protams, šim arī ir darbiņš, bet būtībā viņš dzīvoja uz vecāku rēķina. Atpakaļ uz Vaļņu ielu.Aneks Jagzu pārbīdīja uz apmales pusi un it kā gaidīja ātros. Nevar viņi 2 minūšu laikā atbraukt. Un vēl ĀTRIE saucās! Tā nu viņš tur sēdēja, Jagz gulēja nekustīgs, bet garāmgājēji, protams, pētošām acīm gāja garām. Viens mazs puišelis pieskrēja klāt paskatījās, salika rociņas dūrēs un aizskrēja pie muterītes atpakaļ. Māte pasmaidīja Anekam, it kā saprastu, kas pa lietu. Meitene bija diezgan smuka, pēc Aneka domām. Sarkanīgiem matiem līdz pleciem, brīvi krītošiem, garos džinsu svārkos ar LIELIEM izgriezumiem sānos un melnā T-veida topiņā. Uz katras rokas pa gredzenam un aprocei. Melna, neliela somiņa un iepirkumu maisiņš no bērnu veikala. Šī laikam pirkusi kaut ko sīkajam. Tā kā sīkais puišelis pieskrēja vēl vienu reizi dūrēs savilcis roķeles pie Aneka un guļošā Jagza, Aneks nopētīja meiteni kārtīgi. Aneks piecēlās un ar diezgan ironisku smaidu piegāja pie meitenes. - Sveika. Esmu Aneks, un tas it kā no rīta bija mans draugs.Meitene atkal uzsmaidīja.

- Jauki. Ar draugi viss kārtībā? Šis it kā diez ko nekustās.

- Ņā. Paņēma un ielas vidū noģība. Gluži kā tāds skuķis.

Meitene turpināja smaidīt. Likās, ka viņai šis puisis patīk un viņai situācija likās diezgan smieklīga.

- Tavam draugam jāiedod paostīt kaut kas līdzīgs acetonam, vai vismaz šņabi. Varbūt pamodīsies.

Arī Anekam bij jāsāk smaidīt. Meitenei bija diezgan laba humora izjūta.

- Es izsaucu ātros. Īsti nezināju, ko darīt.

- Es tepat netālu dzīvoju. Atvedīsim viņu pie manis un mēģināsim izdakterēt.

Anekam patika šī doma. Viņš atkal uzpīkstināja ātrajiem: ' varat vairs nebraukt. tālu tāpat nebūsiet tikuši. gan jau man draugs drīzi atmodīsies'Uzslējis Jagzu augšā, Aneks vilka viņu līdzi meitenei. Pa ceļam abi it kā šo to aprunājās. Bet meitenei šī situācija likās pārāk uzjautrinoša. Meitene ar mazo dzīvoja pāris mājas tālāk. Laikam gar Gerkenu vai kaut kur tajā rajonā. Aneks īpašu uzmanību nepievērsa apkārtesošajām lietām. Viņu nomocīja Jagza stiepšana un arī vilināja meitenes balss. Šim tā meitene sāka dikti iepatikties.Mājas trešajā stāvā meitene atvēra viena dzīvokļa durvis un parādīja, kur ir dīvāns, uz kura apguldīt Jagzu. Aneks diezgan nomīcīts atvēlās tuvāk esošajā krēslā un uzrunāja meiteni.

- Klau. Kā tevi sauc? :)

Meitene ar savu jau Anekam apburošo smaidu pasmaidīja.

- Pele

- Tas varbūt ir tavs uzvārds?

Meitene sāka saldi smieties.

- Nē tak. Tā mani sauc visi draugi. Sauc mani tā arī tu.

- Un tas mazais? Tu esi precējusies vai auklīte?

- Tas ir Ašks. Pilnā vārdā gan Aškarls. Jocīgs vārds? Bet man patīk savdabīgas lietas. Tas ir mans dēls.

Puika nevarēja būt vairāk par 2 gadiem. Meitenei - 20. 'Jauna māmiņa,' nodomāja Aneks.

- Bet tātad tu esi precējusies? Jeb, kur tad tavs draugs?

- Nē. Man nav nedz drauga, nedz vīra. Ne jau katram patīk ņemties ar jaunajām māmiņām. Un tā teikt bērna papucītis ir mans sens draugs, kas pat nenojauš, ka ir bērna tēvs, bet tev jau nav interesanti?

- Nē, man pa...

Aneka iesākto frāzi pārtrauca vaids. Jagz pamodās.

- Eu, vecīt, kur es esmu?

- O, mans draugs, tu patreiz pie debesu vārtiem. Mēs domājam, kur tevi sūtīt - uz nirvanu vai cepeškrāsni.

- KO?

Jagz nedaudz pārbijies pacēlās sēdus, tad atkal apgūlās, nez kāpēc galva sāpēja šim.

- Nomierinies. Tu esi pie manis dzīvoklī. Es esmu Pele. Es tevi paglābu no viesošanās pa slimnīcām.

- O! Dieviete! An, tev bij taisnība - es pie debesu vārtiem.

Meitene pasmaidīja.

- Jag, tu vēl murgo, negrib pagulēt? Varbūt man pazvanīt Sanijai, lai viņa neuztraucas, ka tu kavē tikšanos?

- Jā, jā, An, protams, atliek man uz mirkli atrubīties un tu jau copē sev dievietes. Ātri apguvi labākā drauga statusu.

Draugi nedaudz ierēca. Pele aizgāja gatavot kafiju, tēju, ko nu kuram. Puiši palika vieni.

- Klau, Jag, kas tev bij ka kriti gar zemi?

- A nez, tā sareiba kā pēc nakts dumpošanās.

- Es tak prasīju, ar Saniju bijāt?

- Zini, es neatceros. Moš jā, moš nē.

- Pazvani, saki, ka slimnīcā biji utml.

- A kāda viņa fiška , kur es biju? Bet zini, šitā Pele labais skuķis. Kur tu šo izrāvi?

- Jag, tev pat pusbeigtam ir āķis uz meitenēm. Tikai šoreiz es pirmais viņu pamanīju.

- Labi, vecīt, dzīvo laimīgs.

Pelīt, man lūdzu kafiju ar pienu un bez cukura.

- Jā, protams, man ir arī piens.

Jagz ar Peli nedaudz sakliedzās caur istabām.

- Jag, bet zini, kas ir. Viņai ir sīkais. Ašks.

- Kas pa ašku? slimība?

- HA! Nē. Bēbis.

- Bēbis? cik tad? 2mēneši?

- kādi 2 gadi varētu būt. bet riktīgs džubars. Sīks, bet riktīgs.

- Da ņem šo, bet ģefka labā. Es sev tādu gribētu...

Pele ar krūzēm uz paplātes ienāca istabā un apsēdās pie puišiem.

Visi 3 un var teikt pat 4 visu nakti nopļāpājas, izdzēra kādu litru kafijas un tējas, un piena. Mazais ik pa laikam pamodās atskrēja, padauzījās ar Aneku un atkal Pele viņu ielika gulēt. Puiši par meiteni daudz ko uzzināja un arī meitene par puišiem tagad zināja pietiekoši. Uz rīta pusi džeki izklīda, bet Aneks atstāja viņai telefona numuru un pieraxtīja arī Peles numuru.Izgulējies Aneks. Vakarā uzpīkstināja Pelei. Sarunāja tikties. Uz Vaļņu ielas, kur arī abi tikās pirmoreiz, Aneks gaidīja viņu. Pele atnāca. Aneks piedāvāja aiziet uz kādu klubu, bet meitene teica, ka būs labāk, ja viņi vienkārši pastaigāsies. Abi gāja un gāja pa pilsētas ieliņām, runājās. Anekam jau sāka likties ka šis līdz ausīm ieķēries Pelē. Viņš vienu brīdi satvēra viņas roku un nākamā brīdi jau kaislīgi skūpstīja viņu. Pele skūpstam atbildēja. Bet pēc skūpsta viņa nopūtās un dziļi ievilka elpu.- Man ir AIDS.Aneks apdulla. Pele pasmaidīja ar nedaudz negribīgu smaidu un aizgāja. Viņa gāja uz krastmalas pusi. Aneks palika stāvam. Viņš nesaprata vairs neko...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit