close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Attēlā lūkojos un sarkstu:
"Vai tādu es sevi alkstu?
Ar kaltētām rozēm, ar vīraka smaržu,
Ar degošām svecēm un naidu, ko paužu?"

Melnsarkanā kleitā un spicētās kurpēs,
Dreb meitene jauna kā liesma no sārta;
Melns runcis gar kājām tai trinās,
Domas lēni pie zārka aizvilinās.

Ar maigu pleca kustību
Melns plīvurs sedz roku mirstīgu,
Spēki pamazām sarūk un zūd,
Jau mīļotais zārkā ugunīs kūp.

Saprāts kā Amora bulta
Pamet jaunavu daiļo,
"Nāc, nepamet dvēseli asarās slīkstošo!"
Es joprojām dzirdu šo garu klīstošo...
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form