Atceros, ka pirms desmit gadiem esmu dejojis tango autobusa pieturā; ironiski, arī ziemā. Pa īstam, nevis aizmiegot. Oi, jāceļas, jāceļas….
Ceļos, lieku vārīties tējkannu un izlienu uz balkona ieelpot rīta gaisu. Auksti. Tomēr spirdzina labāk par kūdras kafiju, jā, tas nav mulates gatavots espresso Londonas metro stacijā, kurš ir gardāks par Latvijas bāru virumiem. Šī doma pavada mani, veicot vienkāršās kustības un tad aukstums mani iedzen atpakaļ istabā. Tēja no kolēģa pārpalikumiem, kuru dzēru vakar, ir beigusies, tāpēc apleju kādas mātītes drupatas ar ūdeni un eju ģērbties. Atceros, cik histēriski sievišķis draudēja tramvaja konduktorei, kura 8os no rīta nevarēja izdot atlikumu no 20 latiem. Pieķērca pilnu vagonu. Tā, bikses, krekls, džemperis un tēja. Klāt piekožu biezpienmaizi ar kādu veikala pārdevēju, kurš centās man pārdot Ķīnas tirgum ražotu telefonu. Baumo, ka vairums telefonu, kurus tirgo Rīgā, ir kreisie. Oi, oi, laiks. Jālaiž uz pieturu. Eju jau, eju…Besame, Besame Mucho. Tiksimies kādā fiestā, kādā deju skolas izbraukuma koncertā, vai varbūt kādā Rīgas tramvajā vai ielā.