Bezgalība mirdz

Jo tajā ir deviņas saules

Un aiz deviņām saulēm

Trejdeviņas dienas


Tavi mati

Zilās tālēs raisās

Vēja apskāvienos

Zilas jūras maliņā

Kur gaužām senais dzintars

Zelta mirdzās viz

Tu savu jostu atsēji

Tik lēni un tik viegli...


Bezgalības mala

Tālā jūriņā

Melnā akmens miltos

Mūžam nesamaļamā


Dienvidvējš

Kaisles miglu sēj

Tas atnāca

No jūras viņas malas

Mēness aprija sauli

Saules meita tu kļuvi

Savu vainadziņu

Bez saulītes vakarā’i

Dziļā jūrā gremdēdama


Tas nav vakars

Tas ir vēlreiz vakars

Jūra tavu augumiņu

Zelta stīpām sastīpoja


Mēness zelta gredzentiņu

Uzmauc tavā pirkstiņā

Tie nebija zelta loki

Tie mēneša gredzentiņi


Nu meitiņa tu tecēji

Gar mēneša namdurvīm

Migla migla, rasa rasa

Bezgalība

Zem ozola rāmās ēnas

Un tavas lūpas

Bezgalības vējā

No kurienes

Nāk bezgalība

Un vai bezgalībā

Saule spožāk spīd

No kurienes

Saule lēca

Kad atnāca

Mēnestiņš

Jūras putās

Zīlēdamas

Meitas sauli

Sagaidīja


Zelta vēji aizsapūta

Kailās pēdas

Jūras maliņā...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit