Tur augšā, kur baloži lido

Tur augšā, kur dvēseles dzīvo

Tur – jā tur, reiz tas bija

Satikās divas sirdis

Šķirtas no mīlas un pasaules

Tās rotājās ar māsām zvaigznēm

Viņas stāstīja stāstus par pasaules mokām

Par ezeriem vakarā dūmainiem

Un traucošiem putniem negaisa laikā

Par pērkonu bargo, kas dusmojas un baras

Tās abas sēdēja un klausījās ka nekad

Nekad vēl nebūtu bijušas uz zemes

Tās bija bijušas tur lejā

Kur ļaunums valda un dzīvei asi stūri

Viņas bija tur, kur nauda žvadz

Cilvēki nopietni staigā un nesmaida.

Te augšā bija pavisam savādi

Te augšā bija labi

Zvaigznes un saule – tās bija radinieces

Sirdīm ,kuras mira no mīlestības lauztas

Asarām acīs tās aizgāja no dzīves

Tās bija pieviltas un pamestas

Kā suņi lietainā laikā klejojot pa ielu.

Tas notika naktī ,kad viņas dziedāja

Slavas dziesmas , kas sirdij tuvas

Tās dziesmas, ko par mierinājumu sauc.

Sirdis guva mierinājumu no tā

Kad saņēma zvaigžņu svētību

Viņas lidoja un centās

Panākt centās viena otru

Panāca un rokās sadevušās tās

Atvēra baltos pasaules vārtus

Tos vārtus ,ko sauc par debesīm

Tur arī sākās viņu pasaule

Viņu pasaule ,kur viņas tikai mita

Mita tikai divas vien

Pasaulē ,kur mīlniekiem tikai vietas

Pasaulē ,kur mīla pārņem visu-

Sāpes un mokas pazūd

To sauc par pasauli.

Mums to nesaprast un neredzēt

Mēs esam dzīvi un būsim tādi

Sirdīm ir sava vieta pasaulē

Tās arī grib būt vienas

Tā pat kā toreiz tai naktī,

Kad abas uzlidoja augšā,

Kur miers valda un saticība.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit