close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tur augšā, kur baloži lido
Tur augšā, kur dvēseles dzīvo
Tur – jā tur, reiz tas bija
Satikās divas sirdis
Šķirtas no mīlas un pasaules
Tās rotājās ar māsām zvaigznēm
Viņas stāstīja stāstus par pasaules mokām
Par ezeriem vakarā dūmainiem
Un traucošiem putniem negaisa laikā
Par pērkonu bargo, kas dusmojas un baras
Tās abas sēdēja un klausījās ka nekad
Nekad vēl nebūtu bijušas uz zemes
Tās bija bijušas tur lejā
Kur ļaunums valda un dzīvei asi stūri
Viņas bija tur, kur nauda žvadz
Cilvēki nopietni staigā un nesmaida.
Te augšā bija pavisam savādi
Te augšā bija labi
Zvaigznes un saule – tās bija radinieces
Sirdīm ,kuras mira no mīlestības lauztas
Asarām acīs tās aizgāja no dzīves
Tās bija pieviltas un pamestas
Kā suņi lietainā laikā klejojot pa ielu.
Tas notika naktī ,kad viņas dziedāja
Slavas dziesmas , kas sirdij tuvas
Tās dziesmas, ko par mierinājumu sauc.
Sirdis guva mierinājumu no tā
Kad saņēma zvaigžņu svētību
Viņas lidoja un centās
Panākt centās viena otru
Panāca un rokās sadevušās tās
Atvēra baltos pasaules vārtus
Tos vārtus ,ko sauc par debesīm
Tur arī sākās viņu pasaule
Viņu pasaule ,kur viņas tikai mita
Mita tikai divas vien
Pasaulē ,kur mīlniekiem tikai vietas
Pasaulē ,kur mīla pārņem visu-
Sāpes un mokas pazūd
To sauc par pasauli.
Mums to nesaprast un neredzēt
Mēs esam dzīvi un būsim tādi
Sirdīm ir sava vieta pasaulē
Tās arī grib būt vienas
Tā pat kā toreiz tai naktī,
Kad abas uzlidoja augšā,
Kur miers valda un saticība.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form