close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Vakar gandrīz vienā elpas vilcienā izlasīju „Romāniņu”. Pirmā doma – tas taču gandrīz par mani! Tad attapos. Nē, tas ir par to otru sievieti, kura mīt manī.

Kad fantāzijas tavā dzīvē sāk ieņemt realitātei paredzēto vietu, tad steigšus jādodas pie psihoterapeita, - tā teica paziņa, izlasījusi dažus manus stāstiņus. Tā arī viņa domāja, jo bija pārliecināta, kas esmu tā pirmā sieviete. Tā, kuru demonstrēju ārēji. Taču viņa kļūdījās - mēs esam divas. Viena dzīvo realitātē, bet otra eksistē manos darbos. Kad rakstīju par egles bērna Ziemsvētkiem, tad raudāju par katru samītu lapu, par skudriņu, kurai nejaušs garāmgājējs uzkāpis. E-pasta romānu rakstot, Aivaru ienīdu tik kvēli, ka beigās sevi tikai ar lielu piespiešanos atturēju no slepkavības ainas nobeigumā.

Grēcinieces lūgšana....šis darbs netika publicēts un labi vien ka tā. Es to rakstīju un raudāju. Raudāju par sevi, par grēcinieci....par katru sievieti, kurai varētu būt līdzīgs liktenis – nepiepildītas seksuālās ilgas, naids pret savu miesu... alkas pēc kaut kā netverama un gaistoša...pēc mīlestības.

*** Saka, ka pasakās visas sievietes esot princeses. Bet kā ar raganām? Vai tās nav sievietes? Man laikam nesanāk pasakas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka neesmu nekāda Alise no Brīnumzemes. Tā ir tikai ilūzija, tas ir tikai viens no maniem ES. Otrs ir ragana, kura gribēja apēst Ansīti un Grietiņu. Bet varbūt tas ir kā Bodlēra sieviete vīzija –„...sieviete, kas modina vēlmi lēni mirt no viņas skatiena...”

Te arī beidzas manas vīzijas par līdzībām ar „Romāniņu”. Tas bija tikai pirmais iespaids, šķietamība.

Esmu uzbūvējusi sev apkārt pamatīgu Ķīnas mūri, aiz kura jūtos drošībā. Savu otro ES katram gadījumam vēl turu aiz trejdeviņām atslēgām. Manas domas un sapņi, kas atspoguļojas darbos, pieder tikai man, un tai neko neizsakošajai Alisei, kura tos paraksta. Bet varbūt raganai...

*** Ak, cik mēs esam līdzīgi! Nesen tepat Delfos lasīju, ka kāds vakaros pirms iemigšanas grimst savā sapņu pasaulē. Tieši tāpat kā es. Laiks pirms iemigšanas ir mans laiks. Tas pieder maniem sapņiem un vīzijām, kāda es būtu, ja es nebūtu es. Ja man nebūtu bailes zaudēt...ja es saņemtos...ja es.....

Jūtos nepatīkami traucēta, kad gulēt ierodas vīrs, jo saprotu, ka sievas pienākumu pildīšana ir saskanīgas laulības dzīves pamatu pamats. Es liekuļotu teikdama, ka sekss man neko nenozīmē. Bet es tik ļoti vēlos vēl brīdi kavēties savās rožainajās debesīs, kuras tikko esmu uzbūrusi. Nežēlīgi tieku norauta uz grēcīgās zemes. Sekss ir jauks, bet rozā sapņi ir zuduši uz neatgriešanos, vienīgais par ko spēju domāt ir – rīt atkal jāmazgā veļa, šovakar piedega kartupeļi, panna jānoberž....bērnam jāpērk jaunas kurpes....

*** Reizēm naktīs uznāk rakstīšanas lēkme, taču nevaru to īstenot, jo neviens nezina par manu otro ES. Tā taču ir daļiņa mana rožainā sapņa. Es nevēlos, ka to samīda jautājumu gūzma – kas...kāpēc.. ar ko...kad...vai tiešām tu?? Reizēm jūtos kā neredzamais cilvēks savu tuvinieku vidū. Es esmu, eksistēju, bet viņi mani neredz. Tā ir tikai mana čaula, kas staigā pa istabu, gatavo ēst, runā, smejas. Čaulu nometot, es pārvēršos, esmu tā otra – brīva no aizspriedumiem, neatkarīga un laimīga.

Savu otro ES turu lielā noslēpumā. Brīžiem tas mani sajūsmina un uzbudina, brīžiem dzen izmisumā, jo gribas kliegt – es taču neesmu tāda....esmu tā otra!

*** Agrāk grāmatas „ēdu” kā dienišķo maizi. Vakarā pa grāmatai – tas bija nieks. Tai laikā es neeksistēju nevienam. Manis vienkārši nebija. Mājinieki kaut ko darīja, runāja, staigāja apkārt, bet es biju kā transā...visa tur iekšā – Dostojevskī, Mauriņā, Porukā, Šekspīrā, Didro, Haijamā...Laikam jau temps bija pārāk straujš un slodze smadzenēm par lielu, jo beigās viss sajaucās briesmīgā ķīselī. Tagad nelasu. Cenšos nelasīt. Neko. Lai būtu brīva. Lai neietekmētos. Lai sevi pasaudzētu.

*** Un tu vēl neesi izlasījusi „Romāniņu”? Tā man paziņa pārsteigta iesaucās, kad atzinos, ka vairāk kā par Delfos lasīto, neko nezinu.

Izlasīju. Abas manī mītošās sievietes salikās ar pierēm kopā, ka zvaigznītes vien nošķīda. Pirmā sašutumā drebot par atļaušanos ...kaut ko taaaaadu publicēt! Otra iegrima pārdomās par savu dzīvi un bija patīkami pārsteigta par autores drosmi.

Vislielākās sāpes cilvēkam nodara otrs cilvēks. Jo tuvāk tas pieiet, jo lielākas sāpes spēj nodarīt. Neatceros, kas to bija rakstījis. Romāni, stāsti, esejas, dzeja....jebkurš rakstīts darbs ir daļiņa no autora. Tas dziļi mitis zemapziņā un uzrakstīts ieguvis reālu veidolu. Mākslinieks – vai tas būtu rakstnieks, dzejnieks, gleznotājs, aktieris..... ir visievainojamākā būtne uz pasaules, jo atver sevi, un ļauj katram ziņkāram skatienam urķēties savā dvēselē.

*** Es esmu neko neizsakoša Alise no neesošas Brīnumzemes. Manī var urķēties, mani var apbrīnot, var apsmiet, mani var nievāt, ignorēt, mani var nepublicēt galu galā, jo manis taču faktiski nav. Esmu šķietamība, ilūzija, pašas uzburts tēls. Bez tam tas viss neko nemaina, jo man ir rezerves ES. Un tas mani sargā labāk kā jebkurš talismans.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form