close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Kārtējā diena bija galā, aiz muguras stundas, pilnas trulu, alkatīgu seju, kas alka izmēģināt kārtējo kairinājumu savai izvirtušajai apziņai. Aiz muguras diena, kurā tirgoju Nāvi. Iekāpu mašīna, dažas kustības - un auto jau nesas pa ielu. Salonu piepilda ģitāru akordi un aizsmakusi, zema balss: “Like holy water, i drink your pain...” Ksenona lukturi ar saviem aukstajiem stariem kā ar nažiem šķēla tumsu, riteņi rija kilometrus, smadzenes atpūtās. Vai atpūtās?

Tieši šodien ierastajā kārtībā ieviesās izmaiņas. Šodien es kādam Nāvi uzdāvināju. Skatoties šajā pašapziņas pilnajā sejā, kamēr tās valkātājs runāja par saviem milzu panākumiem biznesā, mani neatstāja doma, ka nav pareizi, ja šim cilvēkam Nāve būs tik ilga un pakāpeniska. Vēlāk, sēžot viņa melnajā mersedesā un blenžot šofera treknajā pakausī es pieņēmu lēmumu, ka šoreiz rīkošos es pats. “Nākamajā līkumā pa labi”, es nokomandēju.

- Tas ceļš neved uz vasarnīcām, iebilda šoferis. Sev par nelaimi, viņa darba devējs pārāk mīlēja izrādīt savu autoritāti un uzbrēca, ka šofera darbs ir braukt, nevis filozofēt. Šis cilvēks pat nenojauta, ka iecerētās izklaides vietā viņu gaida pavisam cita – ar atklātu, nepielūdzamu seju, kura neslēpsies aiz skaļiem smiekliem un dārga konjaka plūdiem...

Es liku apturēt auto pie neliela ceļa atzarojuma. Teicu, ka uz turieni, kurp mēs dodamies, nebrauc ar auto, tas izjauks atmosfēru, šoferim jāpaliek šeit un jāaizved mani atpakaļ uz pilsētas centru, kad būšu savam klientam parādījis ceļu. Visu laiku, kamēr es minu izkaltušā ceļa putekļus starp koku sienām, viņš nemitīgi plātījās, kādos tik veidos neesot izklaidējies pagājušo gadu...

- Tas tiešām ir labāk, nekā Tailandē? – par sagaidāmo pasākumu jautāja seja. - Jā, ko tādu jūs tiešam nebūsiet piedzīvojis. Vēl pāris minūtes klausījos, cik kruta esot iegūt kāda pazīstama eskortservisa meiteni karstā džakuzi vannā, pastiprinot kaifu ar krietnu devu heroīna. - Tas viss ir štrunts, salīdzinot ar to, kas jūs tagad sagaida, - es teicu un izvilku nazi...

Pēc maza brītiņa es iekāpu mersedesā un liku braukt atpakaļ uz centru. Vēl joprojām manā iztēlē rēgojās ieplestās acis un peļķe, kurā saules atspulgu pamazām izdzēsa tajā ieplūstošas asinis. Ar mokām man izdevās apvaldīt vēlmi laist brīvībā uzvarošo rēcienu, kas plosīja manas krūtis. Es biju ļāvis vaļu tumsai sevī un ne mirkli to nenožēloju. Labāk tā, nekā pāris gadu laikā pamazām izdzist, sagandējot dzīvi apkārtējiem. Piepildot ar Nāvi telpas, kurās līdz šim valdījis dārgs interjers un tēlots smalkums. Nāvei tas protams patiktu labāk, taču es nolēmu paņemt savu tiesu... Pa ceļam šoferis sāka pārāk interesēties par saimnieka gaitām, tādēļ man nācās pasniegt Dāvanu arī viņam. Pēc pāris minūtēm mersedess ietriecās pretimbraucošajā kravas auto...

Tagad es zināju, ko darīt – es devos prom. Tālu prom no šiem Nāves alkstošajiem, kuri paši to neapzinājās, prom no trūdu pilnās pilsētas. Tas nu reiz bija sācies – milzīgais mehānisms iekustināts, to neapturēs vairs nekas... Viņi saņems to, pēc kā alkst. Kāja stingrāk uzspieda uz gāzes pedāļa, skaļruņos skanēja: “This is justa a beginning...brand new beginning...End is beginning...Beginning is the end...The end....”

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form