1.

es dažreiz māku runāt dzejā

dažreiz mudžināt vārdus

sapinos domās

neprotu formulēt formulas

definēt sevi un tevi

dažreiz es sēžu uz palodzes

tā ar kājām laukā pa logu

un gaidu kad man izaugs spārni

lai varu aizlidot

aug tikai koki pie mājas

un mazi bērni

es māku ko visi māk

tikai savādāk

no otra gala

dažreiz māku pūderēt degunu

pūderēt smadzenes

dažreiz metu akmeņus akā

jo man nepatīk lejupejošais

dažreiz aizverot acis

redzu labāk un vairāk

un nekad visu nesaprotu

un laiks iet ātri un tiešām

dziedē brūces

laiks mans draugs un ienaidnieks

palīgs un dienaszaglis

dažreiz kad runāju ar sevi

gribu dzīvot

vairāk kā parasti

parasti es daudz negribu

dažreiz man izmežģās kāja

un es gandrīz nokrītu

man kauns no kauna

bail no bailēm

zinu ko zinu un

nezinu ko nezinu

es zinu tevi

es nezinu tevi

kā kuro sekundi

es māku peldēt un

taisīt no papīra lidmašīnas

un laist tās no piektā stāva

es māku uzcept kūku

un svilināt visu pie uguns

es māku skūpstīt

un visu ko

un dziedāt un runāt

un rakstīt un dzirdēt

un saprast pat tevi māku

vai māku mīlēt

tā klusi

no liela attāluma


bet savādāk nekā

2.
dažreiz es ienirstu atmiņās
un dikti tajās saslapinos
drēgni paliek
dažreiz neko nedaru
tad es domāju
pārsvarā par tevi
bet tikai tad kad nedaru
neko un tici man tas
negadās bieži
tāpat kā zvaigznes
bieži nekrīt
tāpat kā dzejoļi bieži negadās
katrs tāds gadījums
tavs kapakmens piemiņai
lai vēlāk zinu kur
ziedus likt un atcerēties
kapakmens

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!