close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
1.
es dažreiz māku runāt dzejā
dažreiz mudžināt vārdus
sapinos domās
neprotu formulēt formulas
definēt sevi un tevi
dažreiz es sēžu uz palodzes
tā ar kājām laukā pa logu
un gaidu kad man izaugs spārni
lai varu aizlidot
aug tikai koki pie mājas
un mazi bērni
es māku ko visi māk
tikai savādāk
no otra gala
dažreiz māku pūderēt degunu
pūderēt smadzenes
dažreiz metu akmeņus akā
jo man nepatīk lejupejošais
dažreiz aizverot acis
redzu labāk un vairāk
un nekad visu nesaprotu
un laiks iet ātri un tiešām
dziedē brūces
laiks mans draugs un ienaidnieks
palīgs un dienaszaglis
dažreiz kad runāju ar sevi
gribu dzīvot
vairāk kā parasti
parasti es daudz negribu
dažreiz man izmežģās kāja
un es gandrīz nokrītu
man kauns no kauna
bail no bailēm
zinu ko zinu un
nezinu ko nezinu
es zinu tevi
es nezinu tevi
kā kuro sekundi
es māku peldēt un
taisīt no papīra lidmašīnas
un laist tās no piektā stāva
es māku uzcept kūku
un svilināt visu pie uguns
es māku skūpstīt
un visu ko
un dziedāt un runāt
un rakstīt un dzirdēt
un saprast pat tevi māku
vai māku mīlēt
tā klusi
no liela attāluma

bet savādāk nekā

2.
dažreiz es ienirstu atmiņās
un dikti tajās saslapinos
drēgni paliek
dažreiz neko nedaru
tad es domāju
pārsvarā par tevi
bet tikai tad kad nedaru
neko un tici man tas
negadās bieži
tāpat kā zvaigznes
bieži nekrīt
tāpat kā dzejoļi bieži negadās
katrs tāds gadījums
tavs kapakmens piemiņai
lai vēlāk zinu kur
ziedus likt un atcerēties
kapakmens

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form