close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Vai atceries vēl, kā mans augums izliecās kā balta bura vējā? Tavās rokās neko citu negribējās darīt. Gribējās dejot. Kā putnam laisties lejup un augšup. Kā nemierīgam laikam šurpu turpu svaidīties. Un katru reizi atkal atgriezties Tavā skatienā. Tas apskāva tikpat maigi. Tas vēl vairāk lika ietrīsēties. Tavu pirkstu glāsti mani kā stīgas spēlēja. Tava elpa glāstīja manu satraukumu, bet čuksti bija kā izsaukuma zīmes manos sirdspukstos! Tu, ar Tevi, Tavas, tik ļoti!.. Un es, manī, ar Tevi un..

Manai burai pietrūkst vēja.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form