close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
....mans vilciens turpināja kustēties... Vēl tikai divas dienas un es būšu galā. ...es pārdomāju pēdējo dienu notikumus... Biju iegrimis domās, kad atvērās kajītes durvis un pa tām ienāca kāda smaidoša, nezināmas izcelsmes večiņa ar nelielu, pa pusei caurspīdīgu koferīti. Pat nepaskatīdamās sāņus, viņa apsēdās man blakus. Interesanti kāpēc blakus, jo pretī taču bija brīvas vietas. Viņa uzrunāja mani kā sen pazīstamu cilvēku(es biju apstulbis). Viņa mani sauca par DEBESS TĀRPU!!! Es, protams, nesaprazdams notiekošo, mēģināju tizli smaidīt un iziet no neērtajām situācijām. Tik daudz ko viņa man pateica, bet man likās, ka tas viss jau ir kaut kur dzirdēts. ...man apnika... Es publiski uzliku pleijera austiņas un, pievēris acis, iegrimu mūzikā.

Kad atvēru acis, lai pašķielētu uz nepazīstamo, dīvaino un visādā citādā ziņā nesaprotamo būtni – viņas nebija. Es nopriecājos, jo atkal biju palicis viens, par ko es nemaz nesūdzējos. Biju kādu laiku vēries skrejošajā logā, kad pavisam netīšām pamanīju bezvēsts izgaisušās večiņas koferīti. Tam bija caurspīdīgi sāni, caur kuriem varēja saskatīt tumšu koka rāmi, bet īsti nevarēja saprast, kas tas īsti ir. Es neuzdrīkstējos koferītim pat pieskarties, un iedomājos , ka vecā drīz atkal būs klāt un nevarēs vien apklust. Droši, ka tagad viņa ir bārā un runājas ar dežūrējošā smaida īpašnieku – bārmeni, neapskaužu bārmeņus.

Bet mani ieinteresēja koferīša saturs. Es zinu, ka mana ziņkāre novedīs mani līdz nepatikšanām, bet es nevarēju tam pretoties. Es atvēru melni caurspīdīgo mantu kasti. Tajā iekšā bija glezna koka rāmī un kāda aploksne. Gleznā bija attēlots skats, kādu es nebiju redzējis – vienkāršu lietu sakopojums, bet neiedomājami nesavienojams, drīzāk fantastisks. Tur saules vietā uzzīmēta ieapaļa izkapts, mākoņu vietā naftas traipi, pa kuriem ložņāja oranži, gareniski dzīvnieceļi ar ļauniem seju vaibstiem, it kā tārpi, nē, drīzāk čūskas. Un priekšplānā neskaitāmi daudz puķu, bet ziedu vietā puķēm bija āmuri. Neskaitāmi daudz un dažādi āmuri, kurus šūpotu vējš. Bet kopumā tas izskatījās tīri tā neko. Bet tāpat kaut kā dīvaini palika...

Es ilgi nedomāju, ko darīt ar vēstuli, jo tās aploksne nebija vēl aizlīmēta. Es steigšus ieskatījos tajā – melna lapiņa uz kuras izcelti sudrabotā krāsā trīs vārdi sakārtoti viens zem otra.

DZELTENS
ELEKTRĪBA
GALDS

Es sākumā nesapratu pilnīgi nekā un noturēju veco par kaut kādu prātā jukušu, un, atlicis visu atpakaļ koferītī, uzliku pleijerī sev sen nedzirdētu mīļu dziesmu un domās saprotoši pasmaidīju un iemigu...

Rīts. Es beidzot esmu galā. Es esmu sasniedzis vienu no saviem galapunktiem. “Paldies ,tev, večīņa”, es pie sevis teicu, kad spēru pirmo soli smiltājā....

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form