Kad atvēru acis, lai pašķielētu uz nepazīstamo, dīvaino un visādā citādā ziņā nesaprotamo būtni – viņas nebija. Es nopriecājos, jo atkal biju palicis viens, par ko es nemaz nesūdzējos. Biju kādu laiku vēries skrejošajā logā, kad pavisam netīšām pamanīju bezvēsts izgaisušās večiņas koferīti. Tam bija caurspīdīgi sāni, caur kuriem varēja saskatīt tumšu koka rāmi, bet īsti nevarēja saprast, kas tas īsti ir. Es neuzdrīkstējos koferītim pat pieskarties, un iedomājos , ka vecā drīz atkal būs klāt un nevarēs vien apklust. Droši, ka tagad viņa ir bārā un runājas ar dežūrējošā smaida īpašnieku – bārmeni, neapskaužu bārmeņus.
Bet mani ieinteresēja koferīša saturs. Es zinu, ka mana ziņkāre novedīs mani līdz nepatikšanām, bet es nevarēju tam pretoties. Es atvēru melni caurspīdīgo mantu kasti. Tajā iekšā bija glezna koka rāmī un kāda aploksne. Gleznā bija attēlots skats, kādu es nebiju redzējis – vienkāršu lietu sakopojums, bet neiedomājami nesavienojams, drīzāk fantastisks. Tur saules vietā uzzīmēta ieapaļa izkapts, mākoņu vietā naftas traipi, pa kuriem ložņāja oranži, gareniski dzīvnieceļi ar ļauniem seju vaibstiem, it kā tārpi, nē, drīzāk čūskas. Un priekšplānā neskaitāmi daudz puķu, bet ziedu vietā puķēm bija āmuri. Neskaitāmi daudz un dažādi āmuri, kurus šūpotu vējš. Bet kopumā tas izskatījās tīri tā neko. Bet tāpat kaut kā dīvaini palika...
Es ilgi nedomāju, ko darīt ar vēstuli, jo tās aploksne nebija vēl aizlīmēta. Es steigšus ieskatījos tajā – melna lapiņa uz kuras izcelti sudrabotā krāsā trīs vārdi sakārtoti viens zem otra.
DZELTENS
ELEKTRĪBA
GALDS
Es sākumā nesapratu pilnīgi nekā un noturēju veco par kaut kādu prātā jukušu, un, atlicis visu atpakaļ koferītī, uzliku pleijerī sev sen nedzirdētu mīļu dziesmu un domās saprotoši pasmaidīju un iemigu...
Rīts. Es beidzot esmu galā. Es esmu sasniedzis vienu no saviem galapunktiem. “Paldies ,tev, večīņa”, es pie sevis teicu, kad spēru pirmo soli smiltājā....
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
