..un viņš spēlējās ar uguni………vai viņš to zināja??? Laikam jau gan…tomēr uguns viņu vilināja. Reiz jau viņš bija apdedzinājies, bet vai tas varēja viņu aizkavēt? ..atturēt?..apstādināt?..nobiedēt?
JĀ!!!..

…viss, ko viņš tagad spēja, bija sen atdzisušu pelnu kaisīšana vējā…viņš pagrāba vienu sauju pelnu…tie bija TIK auksti, sen zaudējuši pēdējo kvēlojošo dzirkstelīti. Atvēris plaukstu, viņš ļāva pelniem izplēnēt vējā. Viņš pagrāba nākamo pelnu sauju…un atkal…NEKĀ…un tā viņš ņēma vienu pelnu sauju pēc otras, un visas tās bija aukstas… viena par otru aukstāka. Viņš jau bija atmetis cerību atrast kaut vienu oglīti, kaut vienu kvēlojošu dzirkstelīti…Bet varbūt viņš meklēja nepareizajā vietā??? Varbūt viņš nemaz nevarēja… nespēja… negribēja… baidījās… to atrast???

..pagāja laiks…

… ilgs laiks, kad beidzot viņš atrada…

…atrada un spēja paņemt rokā sen meklēto, tomēr vēl joprojām biedējošo oglīti, kas savā karstajā kvēlmē tomēr nebija pārvērtusies pelnos, un spēja pamazām uzpūst un izveidot no tās ugunskuru, kas savas kvēlojošās liesmu mēles šāva augstu naksnīgajās debesīs...tomēr ir grūti savaldīt kvēlojošu ugunskuru, tā ir māksla… un viņš domāja, ka ir liels mākslinieks…bet, vai tas tā tiešām ir??? ..to rādīs laiks… laiks ir visuma valdnieks…laiks ir karalis…

..uguns viņu vilināja………

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit