"Kā gulbji balti padebeši iet

Kā gribētos tiem līdzi tālu skriet..."

Tā kādreiz Veidenbaums mums teica

Un mana sirds tos vārdus sveica.

Bet tagad nesaprotu pati sevi,

Un tāpēc vien, ka satiku es Tevi.

Visapkārt klusums liegi san.

Tu liec kā nospriegotai stīgai justies man,

Uz kuras spēlēt ļauts tik tev,

Bet laikam labumu es gūstu tikai sev.

Kā gribētos lai arī es ko spētu,

Vismaz lai sadziedētu rētu,

Ko dzīve cirtusi ir manā sirdī.

Un tikai tagad šajā brīdī

Es sapratu viss ir dots tik Tev,

Lai sirdsmieru es gūtu sev.

Un atkal putnu dziesmas sadzirdēt es spēju,

Un aiztraukties pār kalniem līdz ar vēju,

Un nav man jāskrien līdzi padebešiem baltiem,

Nav jāslēpjas no ziemas vējiem saltiem.

Tik esi līdzās man kaut īsu brīdi,

Kaut nelielu šīs manas dzīves sprīdi.

Un lai jebkurā dzīves brīdī

Tu manu laimi justu savā sirdī.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit