Rīts, kafija un nezin jau vairs kurš smēķis lēnā garā atņem man kārtējās trīs minūtes dzīves. Savādi ka tagad var mierīgi sēdēt un domāt par ikdienišķām lietām, lai arī naktī uz brīdi pasaule bija apstājusies. Naktī viss beidzās. Iestājās - atkal tukšums. Nē labāk tad jau domāšu par darbu, nevis nakti, tad nesāp, tad nevajag just. Tad sirdsapziņa klusē, jo darbā jau es visu izdaru un daudz maz viss kārtība.

Tomēr kā arī censtos, domas tomēr atgriežas pie nakts, kāpēc tā notika? Kāpēc ? Šis jautājuma vārds mani nobeigs. Vai tiešām vaina bija tikai manī, kad stulbi pajokoju neīstajā situācijā? Vai arī tomēr tur bija vēl kas?

Ārprāts! Varētu sajukt prātā tas laikam būtu labākais ko darīt, tad vismaz mani ievietotu kādā ārstniecības iestādē pie līdzīgi domājošajiem. Tur vismaz varētu darīt ko gribās – lēkāt, spārdīties, skriet ar galvu sienā, lai aizmirstu sevi. Bet varbūt labāk aiziet līdz Krastmalai un pārkāpt pāri margām ūdenim nu jau vajadzētu būt pietiekami aukstam, lai ilgi nesaglabātos apziņa, jo ir dzirdēts ka ārprātīgos šad un tad tomēr izārstē…

Tomēr saņemos un dodos uz priekšu uz darbu – manu miera ostu. Izejot ārā iesitas sejā rudenīgais vējš. Tas dīvainā kārtā nomierina mani. Tas liek domāt no attāluma, paskatīties uz sevi no malas un pasmaidīt par redzēto. Laikam jau tomēr jāatzīst ka esmu liels muļķis. Kāpēc gan tik daudz domāju par viņu – neapmierināto sievieti vakarnakt. Viņa īstenībā neko nenozīmē kārtējais gadījuma sakars tikai drusciņ nesanācis.

Pietiek, aizmirsti viņu. Paverot uz pretimnākošo cilvēku sejām – vienaldzība, tukšums, bet nevaru aizrādīt, jo pats arī staigāju ar tādu sejas izteiksmi. Vēl vairāk vienaldzība un tukšums ir iekarojuši manu sirdi. Esmu kļuvis par nelieti, kam interesē tikai paša lielais ES. Pārējie ir maznozīmīgi baudas sniedzēji. Pārējie ir jāizmanto – tāpat kā viņi savulaik izmantoja mani. Tagad ir mana kārta.

Bet viņa sarāvusies čokurā seju aizklājusi ar rokām… kāpēc man par to jādomā?

Pēkšņi noskanēja bremzes un kāds skaļi iekliedzās un tikpat pēkšņi iestājās klusums. Tur viņš gulēja sabraukts un laikam jau arī beigts. Asinis lēnām pārklāja visu braucamo daļu. Cik daudz cilvēkā ir asiņu, nodomāju.

Dīvainā kārtā seja, lai arī pārklāta ar asinīm un acis jau sākušas zaudēt šizofrēnisko spīdumu, liekas ka esmu viņu pazinis. Pieliecos tuvāk…

Maita domājot par tevi biju aizmirsis pavērties luksoforā. Tomēr mani kāds pamanījās izmantot. Ble.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit