Tas bija pavisam parasts, kaut arī skaisti ruds, garspalvains kaķēns, kādus vecajos malkas šķūnīšos pusmežonīgās sētas kaķenes divreiz gadā dzemdēja pa pusducim.
Viņš bija iekritis lielajā žurku ķeramajā drāšu slazdā, kuru brālis bija izlicis pussabrukušajā kartupeļu pagrabā zem mūsu pussatrunējušās mājas, kuru es tomēr uzskatīju par visbrīnišķīgāko mītni pasaulē. Pat acīs cērtošā smaka, kas nāca no sausās tualetes kāpņu telpā, man šķita burvīga, par kuru burvīgāk smaržo vienīgi ceriņi maijā mūsu mājas priekšā.
Par Pūķi Eistāķiju, jeb vienkārši par Eisi mēs viņu iesaucām tāpēc, ka viņš iekrita uz doktordesas šķēlīti. Brālis bija lasījis kādā vecā žurnālā “Dadzis” humoresku par pūķi Eistāķiju, kas zaga desas, kamēr iekrita slazdā, kurā par ēsmu bija uzsprausta desādiņa. Tā lūk!
Atliek vienīgi pasmaidīt par to, ka mēdz notikt arī tā kā kāds to iepriekš kautkur ir nosapņojis, pateicis vai uzrakstījis.…
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
