close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pulksten deviņi vakarā, es aizveru aiz sevis biroja durvis kādā Brīvības ielas namā un mans ķermenis iekļūst ļaužu upes plūstošajā haosā.

Tikai piektdienas vakarā tik asi ir sajūtama sava nepiederība šai pasaulei. Cilvēki steidzas savās darīšanās - vieni mājup, no darba, lai pabūtu ar ģimeni, atpūstos pie televizora vai patērzētu ar mīļoto cilvēku sveču gaismā, citi, grupiņās salasījušies steidz apmierināt savu izsalkumu pēc izklaidēm, alkohola un gadījuma seksa. Laikam jau mani nodomi šiem cilvēkiem šķistu tikpat absurdi, kā man viņu pašu rosīšanās. Viss apkārtējais šķiet nožēlojami smieklīgs un tāls – šie neveiklie cilvēki, viņu rūpes, steiga, vērtību sistēma, iepirkumu somas un apģērbs.

Es pagriežos uz centra pusi, šķiet smidzinošais lietus ir radījis attiecīgu noskaņojumu. Lietussargs manās rokās ir drīzās dekorācija un stila papildinājums nekās funkcionāls objekts. Galvā kā lode iešaujas ķecerīga doma – bet tomēr es sasodīti labi izskatos.

Bet prom, prom no visa – tukšajās Vecrīgas ieliņās.

Gribas darīt kaut ko, lai nebūtu, lai neatgrieztos ierastā vidē, lai izrautos, gribas neeksistēt. Es aizpīpēju cigareti, lēnām ievelku dūmu, lai izjustu visu tā rūgtumu. Es jūtu, kā dūmi, nonākot manās plaušās sāk tās saēst, es apzinos, ka nogalinu sevi, šī apziņa nāk kā mazohistisks baudījums. Nedaudz apreibst galva, apreibst no izpūsto dūmu aromāta, kas sajaucies ar pūstoša līķa smirdoņu – ar mana pūstošā līķa izdalīto smaku. Es lēnām mirstu. Jā, laikam jau vieglāk būtu palikt šeit ārā un nosalt, bet ko tad teiktu vecāki, draugi, paziņas? Man būtu sirdsapziņas pārmetumi. Nez vai tādi ir miroņiem? Nē, es labāk nogalinu sevi lēnām un mērķtiecīgi.

Es izgriežos atpakaļ uz Brīvības ielas, lai arī kā negribētos, bet tomēr jāatgriežas mājās. Mājās, kur mani gaida; mājās, kuras mani smacē; mājās, kur es slēpjos no apkārtējās pasaules.

Rudenīgais laiks liek sevi manīt, nedaudz sāp kakls un arī deguns tiek nepārtraukti slaucīts ar tuvējā “Narvessenā” iegādātajām salvetēm. Dzīves alegorija – atplēs, izšņauc, izmet.

Es attopos mikroautobusā, laikam jau tomēr nevarēju sagaidīt busu. Caur aizsvīdušajiem logiem uz mani raugās ielas lukturu neredzīgās acis, es tikpat truli veros tām pretī. Pie 1905. gada parka kā laternas ceļa malā stāv pāris baudas priesterienes. Kaut gan šie eksemplāri nav pelnījuši tik daiļskanīgus titulus, viņas vairāk izskatās pēc putnu biedēkļiem, kas pa visām varītēm cenšas izskatīties seksīgi. Nosalušas, nogurušām acīm, tās skenē garām braucošās mašīnas iespējamo klientu meklējumos. Kapēc viņas to dara? Nu laikam jau katrai ir savs stāsts. Varbūt kādreiz, vecuma marasma mākts, es uzrakstīšu bestselleri “Naktstauriņa grēksūdze”.

Joprojām negribas uz mājām – atpakaļ realitātē, pie pienākumiem, līdz mielēm pazīstamiem cilvēkiem, ieslodzījuma. Gribas to visu pasūtīt. Bet nē. Te ir tavs krusts, tur ir tava Golgāta, nes to...

Es atkal attopos no savām domām, gandrīz nogulēju savu pieturu.

Pieturā klaigā bars iedzērušu jauniešu. Šie animālistiskie kliedzieni, kas pamet cilvēka organismu tikai tajā eiforijas stadijā, kad viņš cīnās ar to pārņēmušajām gavilēm un velmi izlikt uz ietves sava kuņģa saturu.

Vēl joprojām smidzina.

Nē, tikai ne mājās, vēl ne. Manas kājas pašas mani nes garām manai kāpņu telpai, mājai, ielai...

Prom, prom no visa. Uz mežu. Nē, uz kapiem...

Ulbrokas kapi... Cik dīvaina apziņa – visapkārt ir cilvēki, bet tomēr to nav, katrā ziņā miroņi man netraucē, bet dzīvie tik vēlā vakara stundā jau šeit nemitinās. Kāds miers un klusums šajā cilvēku čaulu izgāztuvē. Gandrīz kā miskaste, ko līdz malām pilda vienreizējās salvetes. Nez kādus jokus ir izstrādājusi sāmsara ar dvēselēm, kas reiz iemājojušas šajās čaulās? Es laikam gribētu pārdzimt par marinētu gurķu burciņu.

Mājas... Cilvēki, kuri mani mīl; sienas, kuras mani žņaudz; gulta, kurā es aizmirstos. Pus nakti norunāju pa telefonu ar savu ex. Viņai ir slikti, es zinu kāpēc, bet to noliedzu; viņa zina, ka es zinu un meloju; es zinu, ka viņa zina, bet turpinu melot. Es tiešām cenšos būt labs draugs, bet laikam jau man nesanāk, es esmu pārāk tālu... pārāk tālu no sevis...

Miegs...

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form