Ap panettone apvītās leģendas...
Viena no romantiskākajām leģendām vēsta, ka panetone radusies 15. gadsimtā, kad kāds Milānas augstmanis Ugeto deļi Atellani (Ughetto degli Atellani) bija iemīlējis nabadzīga maiznieka meitu Adalgisu. Ugeto ģimene iebildusi pret abu attiecībām, un mīlnieki satikušies slepeni - naktīs. Bet Adalgisas tēva maiznīcu sākusi piemeklēt viena neveiksme pēc otras - netālu atvērta jauna maiznīca, un meitene ar tēvu zaudējuši daudz klientu. Drīz pēc tam saslimis cepējs, un Adalgisai bijis jāsāk strādāt arī naktīs. Ugeto pārdzīvojis, ka vairs nesatiek savu izredzēto, un pieteicies darbā mīļotās tēva maiznīcā par cepēja palīgu. Lai atstātu iespaidu uz mīļotās tēvu, Ugeto ieteicis mīklai pievienot mazliet sviestu, bet maiznīcai nebijis naudas, lai to iegādātos. Ugeto pārdevis pāris savus vanagus un iegādājies sviestu. Sviesta pievienošana radījusi tūlītējus panākumus, un tie augtin auguši, kad recepte papildināta ar cukuru. Ļaužu runas par gardo maizi izplatījušās visā tuvējā apkārtnē, un Ugeto bijis laimīgs, ieraugot smaidu savas mīļotās sejā. Kādu nakti viņš daļai mīklas pievienojis olas. Maize bijusi tik īpaša, ka uz Ziemassvētku laiku Ugeto recepti papildinājis vēl ar rozīnēm, un šī kūka guvusi nebijušus panākumus. Maiznīca attīstījusies, un Ugeto beidzot lūdzis savas mīļotās Adalgisas roku.
Vēsture
Itāļu gastronomijas pētnieks un rakstnieks Stanislao Porcio kādā intervijā vēsta, ka pirmās dokumentālās liecības par panetoni saglabājušās no 1470. gada. Piezīmju autors ir hercoga Ludoviko il Moro Sforcas nama skolotājs Džordžo Valagusa. Viņa pierakstos var atrast ziņas, ka Ziemassvētku vakarā, 24. decembrī, kamīnā ticis ievietots milzīgs bluķis. Šim bluķim bijis paredzēts degt līdz Zvaigznes dienai (6. janvāris). Ģimenes tēvs to apslacījis ar vīnu un novietojis ugunī, pēc tam nogriezis pa šķēlei no trim pilngraudu maizēm (Trīsvienības simbols), kas glabātas līdz nākamajam gadam. Atlikušās maizes šķēles sadalītas starp klātesošajiem. Šī lielā svētku maize sastāvējusi no kviešiem, kas bija ļoti augstvērtīgs produkts. Ikdienā maizi cepa no citas labības, bet kviešus maizniekiem ļāva izmantot tikai Ziemassvētkos.
Laikam ejot, šo Ziemassvētku kviešu maizes mīklu papildināja ar olām, cukuru, sviestu un rozīnēm" (pirmais ieraksts 1839. gada Frančesko Kerubīni "Milāniešu-itāliešu vārdnīcā" ("Vocabolario milanese-italiano"), kurā šī maize nosaukta par Panatton o Panatton de Natal. Aprakstā nebija pieminēti žāvēti augļi un raugs. Pēc Stanislao Porcio datiem, pirmo reizi receptē raugu pieminējis Džanfeliče Luraski (Gian Felice Luraschi) 1853. gadā grāmatā "Jaunais Milānas ekonomiskas pavārs" ("Nuovo cuoco milanese economico").
20. gadsimta sākumā divi apņēmīgi Milānas uzņēmēji sāka ražot panetones vairumtirdzniecībai. 1919. gadā Andželo Mota sāka ražot tāda paša nosaukuma kūkas. Mota bija tas, kurš piešķīra šīm kūkām augsto kupolveida formu, mīklu raudzējot apmēram 20 stundas un panākot, ka tā uzrūgst trīs reizes lielāka par sākotnējo izmēru. Kādu laiku vārdu "Mota" pat uzskatīja par sinonīmu vārdam "panettone". Apmēram 1925. gadā recepti sev pielāgoja kāds cits maiznieks vārdā Džoakīno Alemanja (Gioacchino Alemagna), kurš produktu nodēvēja savā vārdā. Šis zīmols ("Alemagna") pastāv arī mūsdienās un joprojām ražo panetones. Abu uzņēmēju starpā pastāvēja sīva konkurence, un rezultātā tapa kūka, kas līdzīga maizei. 1990. gadu beigās "Nestle" pārņēma abus zīmolus, bet no "Nestles" to savukārt pārņēma Itālijas maiznīca "Bauli".
Pēc Otrā pasaules kara panetone bija pietiekami lēts saldais ēdiens ikvienam un ļoti strauji kļuva par tradicionālu Ziemassvētku ēdienu. Arī Ziemeļitālijas emigranti bija iemīļojuši panetoni un ņēma to līdzi uz Argentīnu un Brazīliju.
Mūsdienas
Tradicionālā panetone ir apmēram 30 cm augsta, mūsdienās to cep īpašās cepamformās un griež garenās šķēlēs. Pasniedz kopā ar karstu kakao, kafiju vai liķieri. Panetoni var baudīt kopā ar maskarpones sieru vai ievārījumu, saldējumu, putukrējumu vai svaigām ogām.
To var iegādāties teju visos Itālijas lielveikalos un maiznīcās. Šī gardā maize Itālijā nu jau ir populārs ēdiens ne tikai svētkos, bet arī ikdienā.
Panetones līdzinieki:
- Pandoro - radies turpat Itālijā, bet atšķiras ar to, ka ir spilgti zeltainā krāsā, zvaigznes formā un bez rozīnēm, žāvētiem augļiem un šokolādes gabaliņiem. Tas smaržo pēc vaniļas un ir bagātīgi apkaisīts ar pūdercukuru.
- Kuļičs - Krievijā tradicionāls Lieldienu saldais ēdiens no rauga mīklas. Pēc izskata līdzīgs panetonei. Pildījumā ir rozīnes un dažādas garšvielas, virspusi rotā ar glazūru.
- Babka - tradicionāls kēkss Lieldienās Austrumu un Centrāleiropas iedzīvotājiem - Polijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Slovākijā, arī Lietuvā.
- Ķēniņu kūka (King Cake, galette des Rois, rosca de reyes) - Ziemassvētku sezonā šī kūka ir populāra Francijā, Beļģijā, Portugālē, Spānijā un ASV.
- Stollen - Vācijā populārs kēkss Ziemassvētku laikā, gatavots no rauga mīklas, pildīts ar rozīnēm, žāvētiem augļiem, marcipānu.
- Kēkss - Latvijā tik populārais kēkss, kura receptes ir ļoti daudzās variācijās, tiek gatavots un pirkts ne tikai Ziemassvētkos, bet arī cepts jubilejās un ģimenes pasākumos.
Populārākie panetones ražotāji:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
