Spēlējot paslēpes,

Vienreiz nokļuvu tumsā

Un aizkavējos...


Sagribējās sieriņu.

Meklēju, bet atradu kaut ko citu.

Pastiepu roku, satvēru,

Paņēmu, sajutu, sapratu,

Ka jāiznes gaismā, lai apskatītu.


Nezināju, kā izkļūt ārā.

-Nebīsties, tikai tici! – atskanēja kāda Balss.

Nojautu, ka tas, kas man rokās,

Ir neparasti dārgs,

Kaut kas tāds, ko vērts iznest gaismā.

Ir divas iespējas – ticēt vai nē-

Izkļūt gaismā vai uz mūžīgiem laikiem palikt tumsā...


Iekliedzos līdz sāpēm skaļi,

Bez vārdiem un skaņām,

Tā, it kā mans “ eža kažociņš “ degtu ugunīs...


Pēkšņi apžilbu...

Pie auss saklausīju sirdspukstus,

Un sajutu siltas rokas...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit