pik - pak - piku - paku - bungibung lietus lāses dauzīja manu palodzes skārdu, es biju tuvu kādai jaunai atklāsmei. lietus lāses dauzījās manā galvā un līdz ar tām sitās arī mana sirds. es pieskāros pusizdzertajai vīna glāzei, kas man vienmēr stāvēja pa ķērienam un sacīju sev: "labi, ka man vienmēr pa ķērienam stāv vīna glāze!" par ko gan es bēdājos un par ko priecājos? kādēļ nevaru padomāt vairs ar skaidru galvu? Nav vīna vaina tā, bet tikpat labi varētu būt tā vīna vaina, ja es tā labi padomāju, kaut neskaidri, tad jā, jā tā noteikti ir vīna vaina!!! jā, vīnu, protams, drīkst vainot. un tā es arī daru. es saku: "alkohola lietošana ir vainu mīkstinošs apstāklis!" ieraugu savu sagurušo seju kā atspulgu loga rūtī, kas gan tie par maisiem zem manām acīm? es pamērcu pirkstus lietū uz manas palodzes un paberzu acis. lietus man sakrājas uz palodzes konservu tukšajā bundžiņā, pelnu traukā un sūklītī. skābais lietus jau līst kādu nedēļu no vietas. šis skābums man atgādina vīna garšu un es aizsoļoju līdz dibenistabai, lai izvēlētos. šoreiz tas ir ungāru brūvējums – laba gada laba raža! mana pelēkā pēcpusdiena vēstī par saulainu rītdienu. viena maza dumja lapsene sitas loga stiklā un man sāk kasīties kājstarpe. tam nebija nekāda sakara ar lapseni. tā es gaidīju, kad atnāks viņa brālis. man sanāk miegs gaidot un es pasniedzos pēc ķirša. varētu filozofēt jau nu dikti, bet ko tur daudz saspringt - es jau tāpat esmu galīgā ķirsī. kad atnāks viņa brālis, es jau būšu kaut kur citur, bet viņš jau tāpat nenāks. kāpēc tad man satikties ar viņa brāli... es zinu, ka es drīz miršu. kaimiņi nomira pagājušajā nedēļā. viņa nebija starp tiem un viņš nebūs arī man blakus. gribu pabūt viens... kādā vecā avīzē izlasīju, ka visi mirstot vienatnē - patiesībā - es ticu avīzei. arī es palikšu viens. tas varētu būt ļoti interesanti, bet tur jau nāk viņš, lai manu atklāsmi atstātu sūklīša skābajā krājumā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!