g.a.s.: 3

es domāju par ziloņiem, kas pelēki kā lietus mākoņi. lietus pil zili, šļakstošām lāsēm uz mājām. četrkantīgām? par ko tu tā? viss ir stūrains un grūts - šķēršļi ir pārvarami – pēc maizes ir jāstāv rindā, vai jāmīl konduktors. kur ir varonis, tur man nav vietas vairs. uz augšu, bet lejup. kam tas viss? kur iet mazdrusciņ, kur līdz galam? neapzināt ļaunumu sevī ir izdevīgi, bet kur ir plusi un mīnusi? vai tie noīsinās? nepateikt ir viegli, pat citi to var, ko es nevaru. par ko man tā? lai uzvar taisnība vai es. elementi ir sakārtoti tabulā kā tēja plauktos – tā dzīve rit vienā ritumā un kamols kļūst 2000 liels kā divkuprains kamiel’s. apokalipse ir skaista sieviete, kaut varētu ar viņu mīlēties divas reizes, bet otrajā viņa vairs nebūs tā... jaunība ir viena, tāpēc nevajag piedzīvot tās beigas. ir jāizjūt ritmi, periodi un harmonija, iņ un jaņ. zeme griežas kā plate. spēks to notur kustībā. ap centru vai asi? mūki darbojas ap sūkni kā ap govi, jo tie izslauc labumu, kas nāk pa urbumu – zibenīgu dibenu, kas nosper zibeni. iegūsti sevi no jauna. piemiedz ar aci, draugs, ja nē, tajā kas iekritīs no plašā debess juma. meklē visur labo. lai nebūtu laiks daudz jāizšķērdē, domā par lietām kā par sevi – labi un paškritiski. “saule ir govs un mēness ir vērsis.” lapa nekrīt no koka zara, tā krīt no mājas darbu burtnīcas un dienasgrāmatas. mūsu roka mēdz uzņemties vēja lomu, bet tai nekad nav paticis dzīvot kailai. uzdāvini savai rokai cimdu! mazā, es pēc tevis traks kā pēc miera uz zemes. lai rasists kļūst par nēģeri, tikai nodzen ūsas, mazā, iepin tajās bantes un konfektes. uz mani skaties, es salabošu tiltu salauzto, lai drauga kājas glābtu un nelauztu tas kaklu, jo pankūkas nav tā vērtas. maizīte arī kaut kā jāpelna, jādomā par citiem – to be gay is o.k. what is wrong with you peopole? egoistiskās cūkas nemaz nedomā par govīm. varbūt ārpus zemes civilizācija palīdzēs pāriet šo laika skarto tiltu tumsā biedējošā, dzirdot vilkus gaudojam, pāriet uz abām kājām, uztaustot īsto ceļu starp daudziem nepatiesiem? pat aklais to var labāk kā vietējais. vafele, - vai kādreiz kļūsi mana tu? kā mazs, klibs tārpiņš es savai radītājai cenšos līdzināties – ostu sēnes un riepas, kas mani satrauc tāpat kā liepas. arī tārpiņš ir cilvēks. es esmu olimpisks cilvēks. es saskatu sevī ļaunu trolli, bet tas nenāk laukā, lai nozagtu kādam laimi... būtu man spārni – es tos izmantotu lidojot, bet varbūt atdotu kādam kam acis spīd uz mani skatoties, bet kājas amputētas vai zaudētas karā otrajā, glābjot manu dzīvību un miljons citu... lai nu kā... skudriņa tipa (arī ir cilvēks?) tam neticēja. mēs jau zinām kā tas beidzās – ārprāts! kāds skaistums! tas nav gaiss, tas ir tukšums, tas nav tukšums, tas ir bezspēks. you can’t touch this – you understand. vai viss latviskais zūd, žargonos vēršas un ļauns top top10, ausīm netverams, prātam svešs. trīs dimensijās izpleties, nekādos rāmjos nekļaujas, apņem tas kalnu no aizmugures, lai iegūtu to. kalns taču arī ir cilvēks. kā mēs visi...