Bet realitātē lekciju kvalitāte, neskaitot pavisam dažus izņēmumus, ir vienkārši briesmīga. Gadījumi, kad kāds pasniedzējs spēj kaut ko normāli (un ja baigi paveicas vēl arī interesanti) izskaidrot un iemācīt, ir ārkārtīgi reti izņēmumi. Pārsvarā gadījumu kāds vai nu priekšā kaut ko savā nodabā bubina un raksta tāfeles, vai arī triecientempā izrauj cauri savus sagatavotos slaidus. Visģeniālākais ir viena krievu tautības profesore, kas, stāstot lekciju, tā brīvi staigā starp krievu uz latviešu valodām – vienu vārdu vienā valodā, otru citā – rezultātā viņu nesaprot pilnīgi neviens, ne latviešu, ne krievu jaunieši. Tas, protams, nevienu nekavē pēc nedēļas mums atprasīt tos viņas "izstāstītos un izskaidrotos" 109 slaidus.
Psiholoģija/pedagoģija mums arī grandioza, tādā krāsaino žurnālu psiholoģijas testu līmenī – aizpildi testu ar dažiem jautājumiem un uzzini atbildi, kurā sīki un smalki aprakstīts tavs psiholoģiskais portrets. Un to pasniedz persona ar doktora grādu pedagoģijā un psiholoģijā. Negribētos pie viņas ārstēt kādu nopietnu psiholoģisku problēmu. Tagad uzdeva visiem mājās uzrakstīt domrakstu, bet vienlaikus uzskaitīja kādus desmit vārdus, kuriem noteikti jābūt šajā domrakstā. Man kaut kā liekas, ka MANS domraksts man jāraksta ar vārdiem, kas ienāk MANĀ galvā, nevis pasniedzēja.
Visvairāk mani izbrīna kādā no pirmajām lekcijām fakultātes dekāna sacītais, ka "XX universitāte nemāca studentus, bet gan ļauj studentiem mācīties šajā universitātē". Man tas liekas tāds pašapmierinātības un iedomības kalngals. Vienkārši nožēlojami. Ja man par to vēl būtu jāmaksā no savas kabatas (un tie ir ap 3000 Ls gadā), es būtu vienkārši ļoti dusmīga. Jo tā nav izglītība, tā nav mācīšana. Tā ir slaidu izdalīšana un pēc tam sekojoša drāšana ieskaitēs un eksāmenos, ja tu neesi bijis spējīgs pats to visu mājās iekalt. Bet es gribu mācīties un saprast šos mācību priekšmetus, jo es uzskatu, ka manas nākotnes profesijas pārstāvim tas viss ir patiešām jāzina un jāsaprot, nevis kaut kas jāiekaļ bez izpratnes par jēgu un tad jācer, ka tev palaimēsies un tu ieskaitē nejauši dabūsi to tēmu, ko esi iekalis un varbūt vēl izdosies kaut ko nošpikot.
Un katrā priekšmetā uzdotā apjoms ir tāds, it kā tas būtu vienīgais mācību priekšmets, kas tev jāmācās, nemaz nerunājot par tavu privāto dzīvi un vienkāršiem mājas uzkopšanas, ēst gatavošanas, veļas gludināšanas un tamlīdzīgiem darbiem. Nu par manu darba pusslodzi bonusā vispār nerunāsim.
Ja jau tam visam ir jābūt tik primitīvi, tad jau labāk uzreiz visu kārtot pēc neklātienes principa – ietaupītu mums visiem laiku, un pie tam augstskola vēl ietaupītu naudu uz pasniedzēju algošanu, kā arī elektrības patēriņu un auditoriju apsildīšanu. Studentiem vienkārši var izdalīt ieskaites jautājumus, un mēs visi čakli mācamies mājās, nevis pusdienu nīkstam obligātajās lekcijās, no kurām tāpat nekāda jēga nav. Nu tikai tik daudz, kā socializēties ar citiem studentiem. Man rodas sajūta, ka tas ir kaut kāds tā kā ģedovščinas princips. Tie pasniedzēji paši savā laikā ir pirmajā kursā mocījušies, un tāpēc visiem citiem pirmkursniekiem arī jāliek ciest.
Un tas ir tik stulbi un bezjēdzīgi. Var jau būt, ka kādās citās skolās ir savādāk. Es ļoti ceru, ka ir. Bet manējā ar visu savu garo vēsturi un tradīcijām ir iestigusi savā pašapmierinātībā un "prestižumā" un kļuvusi akla, nespējot paskatīties uz sevi no malas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
