Foto: stock.xchng
Kaut arī tas ir mazliet sarežģīti, man tomēr gaužām patīk pārvākšanās. Tas tev tādā kā piespiedu kārtā liek pārvērtēt un izvērtēt tās mantas un krāmus, ar ko esi apaugusi. Citādi tās krājas un krājas, kaut arī gadiem uz tām neesi pat paskatījusies. Tāda kā šķīstītava sanāk.

Visu savu mantību sašķiroju: 1) vajadzīgās; 2) nevajadzīgās, bet noderīgās mantas, kuras tad mēģinu piedāvāt kādam no draugiem; 3) ne man, ne draugiem nevajadzīgās mantas, bet kas tomēr ir tīri lietojamas - tās aiznesu uz Sarkano Krustu (viņiem tur tāda kaste, kur atstāt ziedojumus); 4) ārā metamos krāmus.

Pēc tam tad rīkojām lielo mantu stiepšanas talku ar draugiem. Tas stiepšanas pasākums gan ir mazliet briesmīgs, bet atkal arī tas ir diezgan jauks. Lieliskie draugi vienmēr plēš visādus jokus, kad tu, nomocījies violets un pūzdams elsdams, esi kaut ko uzdabūjis līdz ceturtajam stāvam. Pats labākais brīdis vienmēr ir pēc visu mantu sastiepšanas visiem kopā uzēst sarūpētās vakariņas un iemalkot kādu dzērienu, piesēžot tai mantu jūklī kur nu pagadās, piemēram, uz Dostojevska kopotajiem rakstiem.

Tās pēctalkas pasēdēšanas man vienmēr ir baigi patikušas. Visi tad tādi saguruši un mierīgi, un sajūta parasti ir tāda harmoniska pēc iepriekšējo dienu haotiskās pakošanās un stresa. Vienā dzīvoklī mums tajā pārvākšanās vakarā bija tikai viena maza galda lampiņa uz visu dzīvokli, pie tās arī sēdējām tādā pustumsā. Toreiz vēl mums bija ļoti kritiska situācija, ka no iepriekšējā dzīvokļa meta laukā jau tuvākajās dienās un mēs pēdējā brīdī bijām tomēr atraduši jaunās mājas, līdz ar to tā pārvākšanās bija liels atvieglojums, ka ir jumts virs galvas.

Savukārt citā dzīvoklī ievākšanās brīdī nebija elektrības. Tur neviens nebija kādus desmit gadus dzīvojis, līdz ar to nebija pat elektrības skaitītāja. Galu galā pagāja nedēļa, kamēr mēs tikām pie gaismas. Bet man ir ļoti sirsnīgas atmiņas par to laiku. Par laimi, bija vasara, kad gaišs ir līdz vismaz desmitiem. Vakaros laiku kavējām, pie sveces spēlējot kārtis. Arī pēctalkas pasēdēšana ar draugiem notika sveču gaismā, bija ļoti jauki. Toreiz bijām īpaši nomocījušies, jo ievācāmies piektajā stāvā vecajā mājā bez lifta.

Un tad nākamajā rītā tu pamodies, ar sāpošiem visiem muskuļiem pilnīgā mantu haosā, bet laimīga, jo kaut kādā mērā sākas jauna dzīve.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!