"un viņa uzlēca uz skatuves
un kliedza: "ES TEVI GRIBU!
ES TEVI GRIBU! ŅEM MANI! ŅEM
MANI!"
Es viņai teicu,
ej ellē,
bet viņa turpināja plēst manas
drēbes un mesties
virsū."
Nē, nē, tā nav stāsts par mani. :) Bet es jūs gribēju iepazīstināt ar vienu lielisku autoru - amerikāņu bīta perioda dzejnieku un rakstnieku Čārlzu Bukovski (Charles Bukowski). Viņam latviski ir iznākušas divas grāmatas "Holivuda" un "Sievietes".
Protams, ja jums ir spējas lasīt angliski, tad, lūdzu (pavisam noteikti), lasiet angliski. Atdzejošana (saskaņā ar manu tikai un vienīgi personīgo uzskatu) ir stipri neiespējama lieta, jo rezultāts tā vai tā daļēji ir atdzejotāja personīgie pārdzīvojumi. Bet ne jau par to šoreiz ir stāsts.
Bukovskis nav poētisks, romantisks vai skaists vai jebkādā veidā cēls. Viņš ir drūms, netīrs, neķītrs, nicīgs un reizēm pat zemisks un brutāls. Bet viņš kā sasodīti 220 vati sit tev pa pirkstiem, tā ka tev mati izraujas zvaigznītē un pašam mazliet jāsapurinās.
mana grūpija
pagājušo sestdien es lasīju
Redvudsā pie Santakrusas
es biju pabeidzis aptuveni 3/4
kad izdzirdēju spalgu kliedzienu
un diezgan pievilcīga
jauna meitene skrēja pie manis
gara kleita&dievišķīgas degošas acis
un viņa uzlēca uz skatuves
un kliedza: "ES TEVI GRIBU!
ES TEVI GRIBU! ŅEM MANI! ŅEM
MANI!"
Es viņai teicu:
"ej ellē".
bet viņa turpināja plēst manas
drēbes un mesties man
virsū.
"kur tu biji," es
viņai jautāju, "kad es dzīvoju
no vienas konfektes dienā un
sūtīju īsos stāstus uz
Atlantic Monthly?"
Viņa sagrāba manus pautus un gandrīz vai
tos norāva. viņas skūpsti
garšoja lēti.
divas sievietes metās uz skatuves
un
aiznesa viņu prom
aizkulisēs.
Kad es sāku lasīt nākošo dzejoli
es vēl varēju dzirdēt viņas kliedzienus.
es iedomājos, ka varbūt man vajadzēja
paņemt viņu uz skatuves visu
šo acu priekšā.
bet neviens nekad nevar būt drošs
vai tā ir laba dzeja vai
slikta skābe.
metamorfoze
ienāca draudzene
uztaisīja man gultu
izberza un ievaskoja virtuves grīdu
noberza sienas
padarbojās ar putekļsūcēju
iztīrīja tualeti
vannu
noberza vannas istabas grīdu
un nogrieza man kājām nagus un
manus matus.
tad
tajā pašā dienā atnāca santehniķis un salaboja virtuves izlietni
un tualeti
un gāzes vīrs salaboja sildītāju
un telefonu vīrs salaboja telefonu.
tagad es sēžu šajā pilnībā.
pilnīgs klusums.
es esmu izšķīries ar visām manām 3 draudzenēm.
es jutos labāk pilnīgā
nekārtībā.
paies vairāki mēneši līdz viss atkal būs normāli:
es pat nevaru atrast pat nevienu tarakānu ar ko sarunāties.
es esmu pazaudējis savu ritmu.
es nevaru pagulēt.
es nevaru ieēst.
man ir nolaupīti
mani netīrumi.
daži ieteikumi
papildus dažu manu līdzgaitnieku paustai skaudībai
un naidam
ir vēl kaut kas, tas nāk caur telefonu un
vēstulēm: "Tu es pasaulē izcilākais dzīvais
rakstnieks."
arī tas mani nemaz neiepriecina, jo kaut kā
es domāju, ka, lai būtu pasaulē izcilākais dzīvojošais
rakstnieks,
ar tevi kaut kam
jābūt šausmīgi nepareizi.
es pat nevēlos būt pasaulē izcilākais
beigtais rakstnieks.
vienkārši būt mirušam būtu pietiekoši
labi.
arī vārds "rakstnieks" ir ļoti garlaicīgs
vārds.
tikai padomā, cik daudz patīkamāk būtu
dzirdēt:
tu esi pasaulē izcilākais biljarda
spēlētājs
vai
tu esi pasaulē izcilākais
pisējs
vai
tu esi pasaulē izcilākais laimētājs
zirgu derībās.
lūk
tas
cilvēkam
patiešām liktu
justies
labi.
tas bija tikai pirms maza brīža
gandrīz rītausma
strazdi uz telefona vada
gaida
kamēr es ēdu
vakardienas aizmirsto sviestmaizi
sešos no rīta
klusā svētdienas rītā.
viena kurpe stūrī
stāv stāvus
otra guļ uz
sāna.
jā, dažas dzīves ir radītas lai tās
izniekotu.
(c) tulkojums, Ģertrūde Krūziņa.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
